11. maijā klausītāji tiek aicināti: «Raitis Ašmanis piedāvā no klasikas līdz džezam».
11. maijā klausītāji tiek aicināti: «Raitis Ašmanis piedāvā no klasikas līdz džezam.»
Šoreiz muzicēšanas iemesls ir orķestra «Big Band» desmit gadu jubileja. Par savu kolektīvu un mūziku ar «Ziņām» sarunājās Raitis Ašmanis.
Ko nozīmē «Big Band»?
«Big Band» burtiskā tulkojumā ir «liela banda». Šis nosaukums radās gadsimta sākumā, kad sāka attīstīties džeza mūzika. Pirmsākumos bija maz mūzikas instrumentu – trompete, klarnete, trombons, bandžo, tuba un klavieres –, bet pamazām pūtēju «banda» tika salikta krietnāka – četras trompetes, četri tromboni, četri saksofoni, ritms palika, tātad bungas, bass, ģitāra vai bandžo. Laika gaitā pievienoja vēl kādus mūzikas instrumentus – trīsstūrus, tamburīnus, grebekļus, afrikāņu bungas, perkusijas.
LLU aulā paredzēts jubilejas koncerts…
Mēs ar šo mūziku sākām nodarboties pirms aptuveni desmit gadiem, kad es 1991. gadā sāku strādāt Lauksaimniecības universitātē. Sākumā spēlējām populāras estrādes dziesmiņas, jo džeza mūzikā, tāpat kā klasiskajā, klausītāja ausīm ir jābūt pieradinātām pie tāda veida skaņām.
Jūs Lauksaimniecības universitātē nebijāt pirmais mūzikas kolektīvs.
Bija, bija universitātē pūtēju orķestris – Maigonis Mūrnieks, Jānis Stimba, Ainārs Ansonskis jau 70. gados. Arī Agris Celms kādu brīdi. Mēs radījām uz tā bāzes – piesaistījām studentus, arī mūzikas koledžas audzēkņus.
Kā pēdējā desmitgadē mainījies repertuārs, muzicēšanas stils un kolektīva interese par citādu mūziku?
Kopš 1988. gada es strādāju Rīgas cirkā par diriģentu. Tur bija tāds «mini bands» – seši pūtēji, džeza mūzikas ritms. Cilvēki – arī tie paši. Mēs veidojām profesionālu ansambli: piedāvājām prezentācijas balles, izklaides pasākumus. Dzīve radīja pieprasījumu, atkarībā no pasākuma, cik mūziķus vajag, – trīs, piecus vai piecpadsmit. Saulkrastu festivālā bijām trīsdesmit. Tāds sastāvs spēlē pāris reižu gadā.
Šajā koncertā būs dubultsastāvs – kādi 60 mūziķi plus vēl dziedātāji, tātad ap 70. Pagājušajā gadā bija ap 75 uz skatuves. Tā kā es to sauktu nevis par «Big Band», bet par «Grand Band». Atsaucība no puišiem ir liela, strādāt grib un grib apliecināt savu varēšanu.
Ko dzirdēsim jubilejas koncertā?
Desmit gadu laikā mēs esam sadarbojušies ar lielāko tiesu Latvijas populārāko mūziķu. Vienā koncertā to nevar atspoguļot. Pagājušajā gadā parādījām vienu virzienu, šogad – citu, citus solistus. Mēs uzaicināsim tos, ar kuriem kopā esam piedalījušies dažādos pasākumos un guvuši labas atsauksmes. No solistiem nosaukt varu Māri Balaško – cilvēku orķestri –, «Boogie Voogie trio» – Vilni Strodu, Gintu Žilinski un Eduardu Glotovu. Viņiem līdzi būs dziedātājs Ivars Pētersons. Pirmā daļa būs veidota klasiskā stilā, sākot ar Hendeli un Brā, Pučīni utt., beigsies tā ar Paula mūziku. Otrajā daļā akcents būs uz bigbendu – džezu, solistiem. Publikai vairs nav interesanti, ja tu apsēdies kā tāds plācenis un spēlē. Vajag šova elementus, brīvu mūzikas traktēšanu. Klasiskajā mūzikā tas īpaši neiederas. Džezā ir deviņstāvīgie akordi, un tad pa tiem var «plivināties», improvizēt.
Ko jubilejas koncertā jūsu izpildījumā dzirdēsim pirmo reizi?
Agrāk neesam spēlējuši gandrīz nevienu no skaņdarbiem, tie visi lielākoties sagatavoti uz šo koncertu.
Kādas izjūtas saglabājušās no pagājušā gada koncerta, kas bija nozīmīgs notikums Jelgavas kultūras dzīvē?
Tas bija pirmreizīgs! Nezinu kāpēc, bet aura bija fantastiska. Es parasti koncerta laikā neuztraucos, jo zinu,– viss, ko es varu izdarīt, izdarīts jau iepriekš. Viss ir sagatavots, programmai ir jāskan. Tā kā uzaicinu lielu sastāvu, savus bijušos studentus, kolēģus, dabīgi, ka tas ir pirmreizīgs.
Kā vērtējat telpas, kurās Jelgavā iespējami tik plaši koncerti?
Tas ir jautājums, kuram negribētos pieskarties, bet man ar to ir jāsaskaras. Mēs varētu koncertēt filharmonijā vai Ķīpsalā, kur iespējama lielāka auditorija.
Vai jūsu kolektīvam ir sponsori vai mecenāti? Varbūt vienkārši atbalstītāji?
Ikdienas darbā nav nekāda mecenātisma. Tas paiet sūrā strādāšanā: repertuāra veidošana, līmēšana, kopēšana un tā tālāk. Mums ir palīgi un atbalstītāji, piemēram, mēģinām Mūzikas koledžā, universitātes telpas izmantojam koncertiem. Mana alga – tas ir tikai pabalsts, tāpēc vasarās, kad notiek kaut vai zaļumballes, mēs tajās parasti piedalāmies. Bet šim koncertam ir piesaistīti arī sponsori. Aparatūra maksā bargu naudu, tur vajadzīgi arī kārtīgi profesionāļi. Mūs atbalsta SIA «Mūzikas serviss». Atbalsts ir no Unibankas, no Domes, tipogrāfijas. Arī viesmākslinieki neprasa lielas summas, viņi jau zina, ka nav ko no manis paņemt.
«Big Band» – vai tie ir profesionāļi?
Katrā intervijā esmu teicis, ka lielākā nelaime Latvijā ir tā, ka nevienā mācību iestādē profesionāli nemāca šo mūzikas veidu, kurā mēs uzstājamies. Tā ir katastrofa! Vai tas ir aizspriedums no padomju laikiem, kad radās nelaiķa Raubiško slavenais teiciens «Kto segodņa igrajet džaz, tot zavtra roģinu prodast».* Mēs ar to nodarbojamies, bet programmu nav, tas notiek tikai uz entuziasmu.
Lietuvā un Igaunijā ar džeza mūziku nodarbojas kopš septiņdesmitajiem gadiem. Tallinas Mūzikas akadēmijā džezu māca divdesmit gadu. Viļņā, Klaipēdā ir bigbendi mūzikas augstskolās, kur uzaicina vieslektorus, māksliniekus no visas pasaules. Tāpēc jau rīkojam vasaras mūzikas sesijas. Tagad tāda būs jūlija sākumā Rīgā, augusta sākumā, es ceru, arī Saulkrastos. Pagājušo gadu nodarbojās kādi 40 – 50 mūziķi. Brauc pasniedzēji no Vācijas, Lielbritānijas. Tas notiek tādā sesijas variantā: skatās video, mācās harmoniju, dziedāt. Tagad Staicelē būs saksofonistu konkurss.
Mūsējie brauc mācīties uz Viļņu apgūt džeza mūziku, bet par to ir jāmaksā, ir valodas grūtības. Es domāju, ka pie mums arī varētu to darīt. Vairākas reizes Mūzikas akadēmijā ir dibināta šī specialitāte, bet neveiksmīgi. Tam nepieciešams papildu finansējums, un Izglītības ministrija pagaidām to nevar atļauties. Tāpēc mēs esam autodidakti. Skatāmies pasaules klases ierakstus, veidojam savus aranžējumus. Par sasniegto man grūti pašam pateikt, kā tas ir. Protams, ja desmit gadus pārsvarā to vien dara, tad kaut kādi sasniegumi ir.
Jelgavnieks un «Big Band»?
Kaut arī mēs Jelgavā darbojamies jau desmit gadu, īsti pilsēta mūs nav novērtējusi. Ar šo koncertu mēģināsim vēlreiz apliecināt, ka tomēr esam vajadzīgi. Jelgavā pilnvērtīgi tiekam izmantoti Ziemassvētku ballēs un vēl vienā otrā pasākumā, kur aizejam ar pūtējiem, paspēlējam. Ir bijuši kuriozi: spēlējam balli vienpadsmit cilvēkiem, un cilvēki jautā pirmajā pauzē: kad beigsies koncerts?
*Kas šodien spēlē džezu, tas rīt dzimteni nodos.
