Tagad es zinu, ka tas bija 1989. gads. (Atmiņās par bērnību precīzam gada skaitlim reti kad ir izšķirošā nozīme.) Man tad bija 12 gadu un divritenis «Salūts», ar kuru bija izmēģināts braukt pa dažādiem ceļiem, krist un pārdurt riepas.
Tagad es zinu, ka tas bija 1989. gads. (Atmiņās par bērnību precīzam gada skaitlim reti kad ir izšķirošā nozīme.) Man tad bija 12 gadu un divritenis «Salūts», ar kuru bija izmēģināts braukt pa dažādiem ceļiem, krist un pārdurt riepas. Pārdzīvojumu dēļ tas mazliet sāpīgi čīkstēja, tomēr uz priekšu kustējās veikli. Netālu no mājām Pārlielupē tika atklāta BMX trase. Kas tas par zvēru BMX, protams, īstas skaidrības nebija, lai neteiktu, ka tās nebija vispār. Tomēr tādā vecumā trakulības izmēģināt neliekas nekas īpašs, un mans vecais, uzticamais «Salūts» togad pārdzīvoja vēl daudz vairāk nekā bija pieredzējis iepriekš.
Tādas ir manas atmiņas par to, kā Jelgavā uzradās līkumotā, paugurainā trase, kur pulcējas traki riteņbraucēji. Vēlāk tur notika plaši apmeklētas sacensības, kurās sabrauca pilns ar pašmāju un ārzemju sportistiem. Ne viens vien jelgavnieks nāca skatīties, kā sacensībās sokas pašu sportistiem, cik žilbinoši raibi uz mūsējo fona izskatās ārzemnieki. Laikam ejot, mazinājās gan pašu braucēju, gan skatītāju skaits. Cilvēki piemirsa, ka arī mūsu pilsētā ir trase, kurā nereti notiek dinamiskas, atraktīvas un cīņas spara piesātinātas sacensības. BMX trase Jelgavā vēl arvien ir, un tur patiešām notiek sacensības.
Mūsu pilsētas pārstāvji ar labām sekmēm startē arī citur.
