Cilvēces vēstures gadu ritumā miljoniem iedzīvotāju dažādās pasaules malās dzīvību zaudēja izmisīgā cīņā ar epidēmijām, kas no senseniem laikiem pāri staigājušas arī Latvijai.
Cilvēces vēstures gadu ritumā miljoniem iedzīvotāju dažādās pasaules malās dzīvību zaudēja izmisīgā cīņā ar epidēmijām, kas no senseniem laikiem pāri staigājušas arī Latvijai.
Līdzās mērim, holērai, tīfam ne mazums dzīvību citā pasaulē aiznesa mūsdienās vismaz Eiropā ārstējama baku infekcija.
Slimības pirmie apraksti atrodami jau Ēģiptes faraonu papirusos 3730. – 3710. gadā pirms mūsu ēras. Ap 3000. gadu pirms mūsu ēras ziņas nāk no Ķīnas, kur tikusi veikta pirmā vakcinācija – galma ārsts Jo Mei Šans imperatora dēlam degunā ievietojis baku slimnieka ādas poras –, bet gadsimtus vēlāk indieši iezieda ieskrāpēto ādu ar baku slimnieka ādas pūslīšu saturu.
Eiropu baku infekcija sasniedza 13. gadsimtā, krustnešiem atgriežoties mājup no Mazāzijas, bet uz Amerikas pusi tā aizceļoja līdzi spāņu jūras braucējiem, tādējādi ap 1527. gadu tur epidēmija aprāva dzīvi miljoniem pamatiedzīvotāju, plašas ļaužu masas kļuva par 1577. gada epidēmijas upuriem Francijā, bet gadsimtu vēlāk – Vācijā.
Vēsture, protams, nav saglabājusi mirušo vienkāršo ļaužu vārdus, tā min tikai prominentās personas: Francijas karali Ludoviku XV, Anglijas karalieni Mariju, Neapoles karalieni Annu, Vilhelmu II, Oranas princi, 1730. gadā – Krievijas ķeizaru Pēteri II.
Pirmā no eiropiešiem, kas izmantoja indiešu vakcīnas variantu, bija Anglijas sūtņa Turcijā lorda Montegjū kundze savam dēlam – tikai 1717. gadā
Austrumeiropā kā pirmā valdniece vakcinācijas nozīmi izprata Katrīna II. Viņa galma ārstam 1768. gada 12. oktobrī lika sevi injicēt no kāda zemnieku zēna, arī izmantojot indiešu metodi. Interesanti atzīmēt, ka slimais zēns izdzīvoja. Vēlāk ķeizariene tam piešķīrusi brīvlaišanu un iecēlusi muižnieka kārtā.
Lai veicinātu iedzīvotāju vēlmi cīnīties pret infekciju, piemēram, 1788. gadā, ikviens vakcinētais saņēmis arī materiālu vērtību – sudraba rubli. Taču apvērsums cīņā pret epidēmiju notika tikai 1796. gadā, kad angļu ārsts Eduards Dženners atklāja tā saucamo govs baku vakcīnu (lat. – variola vaccina), kas, ievadīta cilvēkam, radīja imunitāti.
Jaunās vakcinācijas pirmsoļi Krievijā un Jelgavā saistīti ar mūsu pilsētā dzimušo ārstu darbību. 1764. gada 17. jūnijā todienu Mītavas mācītāja un Kurzemes superintendanta Kristiāna Hūna (1716 – 1784) ģimenē piedzima dēls Otto, kas skolas gaitas pavadījis tikko jaunceltajā (1775) «Academia Petrina» ēkā, tad studējis (no 1783. gada) teoloģiju, medicīnu Getingenā (Vācijā), studijas noslēdzot ar doktora disertāciju 1788. gadā.
Dzimtajā pilsētā brīvas ārsta vietas nebija, un, nokārtojis ārsta tiesību eksāmenu Pēterburgā, Otto Hūns 1789. gadā sāka darbu kā kara hospitāļa ārsts Rīgā, kur 1800. gada 27. novembrī veica pirmo baku vakcināciju Krievijā pēc E.Džennera metodes, bet 1803. gadā nodibināja Rīgas Baku potēšanas institūtu.
No 1804. līdz 1813. gadam O.Hūns darbojās Ukrainā un Krievijā. Viņš ir Krievijā pirmo plašāko darbu (vācu un krievu valodā) autors. Ievērojamākais «Vispārēja aizsargbaku ieviešana Eiropas un Āzijas Krievijā» izdots 1807. gadā. O.Hūns pazīstams kā Rīgas Aleksandra Augstuma (psihoneiroloģiskā slimnīca) iniciators un tās pirmais direktors (no 1824. gada), izvirzījis arī projektu par Psihiatrijas katedras dibināšanu Tērbatas Universitātē.
Viņš ir arī vairāku vēsturisku un medicīniski vēsturisku darbu autors par 18. gadsimta Baltijas pilsētām (t.sk. par Bausku, Jelgavu), lauku draudzēm. O.Hūns sniedzis sanitārās ziņas, faktus par epidēmiju izplatību utt., kuru vērtība nav zudusi arī šodien.
Miris Rīgā 1832. gada 20. martā, apbedīts Rīgas Lielajos kapos.
Savulaik pirmā baku pote Kurzemes guberņā tālaika Mītavā saistīta ar 20. gadsimta trīsdesmito gadu Latvijas politiķa un sabiedriskā darbinieka Paula Šīmaņa vectēva vārdu.
Kārlis Kristians Šīmanis (Schiemann) dzimis 1763. gada 16. septembrī no Austrumprūsijas Kurzemē ieceļošā Mītavas advokāta Aleksandra Fridriha un viņa dzīvesbiedres Elizabetes ģimenē. Mācījies pilsētas skolā, tad «Academia Petrina» (1779 – 1782), studējis medicīnu Getingenā, zināšanas papildinājis Holandē un Edinburgā Skotijā. No 1787. gada strādājis par ārstu Mītavā. 1798. gadā devies studiju ceļojumos uz Getingenu, Vīni un Drēzdeni. 1804. gadā kopā ar K.U.Vunšu (ārsts Mītavā) nodibinājis Mītavas Baku potēšanas institūtu un veicis pirmās vakcinācijas mūsu pilsētā, pazīstams arī kā Bārbeles minerālūdeņu atklājējs. Viņš bijis vairāku zinātnisko biedrību – Getingenas Fizikas zinātņu, Maskavas Dabas zinātņu, Jēnas Mineraloģijas, Edinburgas Medicīnas u.c., arī Kurzemes Literatūras un Mākslas – loceklis. Miris 1835. gada 17. martā, apglabāts vecajos Vācu kapos, kuru sen vairs nav.
Krievijas valdība Mītavas ārsta darbību novērtējusi ar Sv.Vladimira IV šķiras un Sv.Annas II šķiras ordeņiem.
