Ieskats festivāla «Ragana» izrādēs.
Ieskats festivāla «Ragana» izrādēs
Sākums laikraksta 4. maija numurā
Bertolds Brehts «Trīsgrašu opera»
«Trīgrašu opera», kas sarakstīta 1928. gadā, līdz mūsdienām piedzīvojusi iestudējumiem bagātu mūžu un veiksmes amplitūdu. Visa B.Brehta dramaturģija ir tāds režijas «cietais rieksts», kas prasās pārkožams. Un ne katrs to var.
Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas teātris. Režisors Agris Krūmiņš. B.Brehtu (1898 – 1956) 20. gadsimta teatrāļu pasaule pazīst kā dzejnieku, kā dramaturģijas episkā virziena pārstāvi, kā teātra teorētiķi, politiķi un izcili krāsainu, savdabīgu personību. Vientulība nebija viņa radošais stāvoklis, gluži pretēji, B.Brehta dzīve spēja kūsāt un plaukt tikai savdabīgā komūnā, patiesības labad gan jāteic, sieviešu pielūdzēju komūnā. Pazīstamā latviešu režisore Anna Lācis (M.Ķimeles vecmāmiņa) bijusi personīgi pazīstama ar dramaturgu un savās atmiņās raksta: «..Brehts saprata, ka kolektīva daiļrade ir produktīvāka par vientuļa cilvēka darbu. Tāpēc ap viņu vienmēr bija domu biedri un līdzstrādnieki – gan jauni mākslas gaitu sācēji, .. gan nobrieduši mākslinieki.. Vakari beidzās ar to, ka Brehts sameklēja ģitāru un dziedāja balādes un dziesmas, kurām pats sacerēja tekstu un mūziku..» Vienu no šiem unikālajiem Brehta dziedājumiem varēja klausīties arī festivāla dalībnieki.
A.Krūmiņš: «Brehts man ir paticis no viena gala līdz otram. «Trīsgrašu opera» – ir tā luga, kuru esmu bieži pārlasījis, esmu redzējis arī vairākus iestudējumus. Laura (ģimnāzijas teātra aktrise – I.V.) man «norēgojās» kā Pollija. Man jau ir tā, ka viss sākas no aktiera. Un materiāls kaut kā vienkārši pieiet aktieriem klāt.» Pirmajā brīdī liekas gluži vai nesavienojami – «Trīsgrašu opera» un skolas teātris. Uz jautājumu par uzdrīkstēšanos Agris atbild: «Es jau nu gan domāju, ka skolā var «taisīt» visu ko. Skolēni spēlē tēlus tā, kā viņi tos saprot. Visu klasiku var spēlēt, jautājums tikai – kā mēs to darām.»
Un jāatzīst, labi viņi to dara. Ar ļoti spožām, aizrautīgām acīm, griboši un pilni pārliecības, ka «neviena sētiņa nav par augstu». Plašo materiālu Agris samontējis koncentrētā ainu mozaīkā, līdz ar to kāpinot izrādes ritmu un tempu. Par košāko izrādes akcentu gribu atzīmēt ainu prieka mājā, kas izveidota kā pietiekami pikanta, asprātīga ansambļa deja (kustību konsultante Alda Skrastiņa).
Pollijas lomu izrādē spēlē Laura Dabare. Meitene ar plaša diapazona brīnišķīgu balsi, kurai daba devusi visu, lai stāvētu uz skatuves. Viņas Pollija var būt gan maigi mīloša, gan valšķīgi kairinoša, gan strikti valdnieciska un viltīga. Pollija dejo un dzied, cieš un mīl – un liek mums, skatītājiem, viņai noticēt. Es atļaušos teikt pat vairāk. Agris uztaisījis izrādi nevis par Mekiju Nazi (Raimonds Biedrītis), bet gan par Polliju. Brehtā var arī tā.
Ļoti priecājos, ka režisors izrādē iekļāvis «dzīvo dziedāšanu». Kurta Vaila songus izpilda gan Pollija – ļoti profesionālā līmenī, brīvi apdzīvojot telpu –, gan pārējie izrādes personāži. Par dziedāšanu runājot, gribu novēlēt izrādes dalībniekiem vairāk nekaunīgas pārliecības un bravūras, jo skatuve nepiedod šaubīšanos. Pašlaik Haizivs songs vairāk skan kā tāds klusināts kamerstila dziedājums, nevis kā izaicinošs sevis pieteikums. Lai jums veicas!
Ar nožēlošanu jāteic, ka nākamo festivāla izrādi H.Paukša lugu «Skatītāji» Jelgavas 4. vidusskolas teātra uzvedumā «tehnisku» iemeslu dēļ noskatīties neizdevās.
Turpmāk vēl
