Visiem, kas domā, ka Jelgava ir garlaicīga pilsēta, kur nenotiek nekas aizraujošs un ekstrēms, iesaku aizstaigāt līdz lidlaukam, kur apmēram divu minūšu laikā varēs izbaudīt ļoti krāšņu izjūtu varavīksni, zinoši spriež deviņpadsmit gadu vecais Māris.
Visiem, kas domā, ka Jelgava ir garlaicīga pilsēta, kur nenotiek nekas aizraujošs un ekstrēms, iesaku aizstaigāt līdz lidlaukam, kur apmēram divu minūšu laikā varēs izbaudīt ļoti krāšņu izjūtu varavīksni, zinoši spriež deviņpadsmit gadu vecais Māris.
Pagājušajā sestdienā piepildījās Māra sen lolots sapnis – lēkt ar izpletni, un kopš mirkļa, kad viņš tika izgrūsts no lidmašīnas, puisis skaita dienas līdz aiznākamajai sestdienai, kad tas notiks atkal. «Šķiet, cik sevi atceros, man bijis sapnis izlēkt ar izpletni, bet nekad tā īsti neiznāca pieķerties šīs vēlmes īstenošanai. Līdz aptuveni pirms mēneša atklāju, ka kādam manam paziņam ir pazīstams izpletņu lēcēju instruktors. Tā nu es ar treneri sazvanījos un vienojos, ka savā dzimšanas dienā – 7. aprīlī – par piecpadsmit latiem varēšu izbaudīt sen kāroto. Tomēr pavisam nejauši dažas dienas pirms norunātās sestdienas man gadījās iespēja aizbraukt uz Austriju. Nu vajadzēja pieņemt grūtu lēmumu – paceļot pa pasauli vai apskatīt Jelgavu no izpletņlēcēja pozīcijām. Nolēmu, ka brauciens tomēr ir svarīgāks, bet lēkšanu, ja jau gaidīju tik daudzus gadus, pagaidīšu vēl pāris nedēļu. Un, kā noskaidrojās, jāgaida patiešām bija tikai dažas nedēļas,» atceras Māris.
Kad pēc ārzemju brauciena lielie parādījās bija atdoti un makā parādās nedaudz brīvāki līdzekļi, puisis tūdaļ pat atkal sazvanījies ar treneri, kas apstiprinājis: ja vien nebūs spēcīgs vējš, sestdien, 12. maijā, sapnis piepildīsies. Visu pagājušo nedēļu viņš esot staigājis ar apgarotu sejas izteiksmi un uz riskanto nodarbi mudinājis arī savus draugus, paziņas un kolēģus. «Laikam, jau runāju pietiekami aizrautīgi, jo sestdien lēcienam bija gatavi četri mani kolēģi – viņu vidū arī viena sieviete un vēl divi paziņas. Tā nu satraukti un gaidāmā pārņemti pulksten 11 bijām Jelgavas lidlaukā un uzklausījām trenera pamācības – lecot no lidmašīnas, rokām jābūt pārkrustotām un piespiestām pie krūtīm, nolaižoties kājas jātur cieši kopā, noskaidrojām, kā nepieciešamības gadījumā atvērt rezerves izpletni un tamlīdzīgi.
Kad 25 kilogramus smagie izpletņi bija mugurā, rāpāmies lidmašīnā, lai pirms lēciena pilsētu apskatītu tādu, kādu to redz putni. Es nevienu mirkli nebiju nobijies, izjutu tikai spēcīgu saviļņojumu, ko pat nemāku aprakstīt. Vienlaikus man par sevi atgādināja arī mazliet pabojātais kuņģis, kas drusciņ sāpēja, un brīžiem likās, ka ir nolēmis atbrīvoties no brokastīm. Tas gan nenotika, un lidojumā vēders vairs nesāpēja, bet varbūt vienkārši biju aizņemts ar citām domām un par sāpēm aizmirsu. Riņķojot virs Jelgavas ar lidmašīnu, paguvu pamāt ar rociņu māmiņas mājai, darbavietai un savai mājai. Pavisam drīz klāt bija mirklis, kad pa vienam gājām pie lidmašīnas durvīm un lēcām ārā. Arī šajā mirklī nebiju nobijies un nolēmu pilnībā izpildīt trenera norādījumus – kā sāc iet, tā ej, kamēr esi izkritis, pie durvīm neapstājies. Tomēr man kaut kas misējās ar soļiem un pie pašām durvīm apstājos, lai nopētītu kājas, to gan nepaspēju, jo no mugurpuses saņēmu grūdienu un ārā biju,» atceras Māris. Viņš atzīst, ka laiks starp izlēkšanu un izpletņa atvēršanos ir skaitītas sekundes, tādēļ kaut ko sajaukt vai piefiksēt notiekošo ir neiespējami, tomēr izjūtas bijušas neaprakstāmas. «Pirms kāpšanas lidmašīnā treneris mums visiem norādīja, ka ņemt līdzi fotoaparātus vai mobilos telefonus ir neprāts, jo parasti šī tehnika piezemējas krietni ātrāk nekā izpletņlēcējs. Bet es nebiju varējis turēties pretim kārdinājumam un mobilo telefonu tomēr paņēmu un, tiklīdz bija atvēries izpletnis, zvanīju draugiem, kam mēģināju izstāstīt notiekošo un aprakstīt savas izjūtas,» smaidot atceras Māris. Bailīgākiem nezinātājiem viņš norāda, ka, tiklīdz tu esi iekāpis lidmašīnā, lai lēktu ar izpletni, atpakaļceļa vairs nav – vienīgā iespēja izkļūt no lidmašīnas ir lēkt ārā.
Pēc lēciena no sešsimt metru augstuma piezemēšanās notikusi aptuveni pēc pusotras vai divām minūtēm, tomēr puisim samaksātās naudas nav žēl, jo tās bijušas vienas no fantastiskākajām divām minūtēm viņa līdzšinējā mūžā. «Esmu dzirdējis, ka parasti nolaišanās līdzinās izlēkšanai no pirmā stāva loga, tomēr neatceros ne to, ka kājām būtu bijis trieciens, ne arī to, ka pats būtu sasities. Par notikušo tikai nākamajā dienā atgādināja nedaudz sāpošs sprands. Tūdaļ pēc lēciena mēs visi kā viens nolēmām, ka piedzīvotais jāatkārto, tiesa gan, pārējie vēl vienu ielaišanos šādā avantūrā atlika uz nākamo gadu. Bet es esmu nolēmis to izdarīt jau maija beigās. Tad notiekošo varēšu vērtēt ar tādām kā pieredzējušākām acīm, un esmu pārliecināts, ka izjūtas tāpat būs neaprakstāmas,» spriež puisis.
Viņš teic, ka joprojām viens no viņa sapņiem ir brīvais kritiens, kad, izlecot no lidmašīnas, aptuveni 30 sekundes cilvēks paplanē un tikai tad atver izpletni: «Es jau šajā reizē gribēju lēkt ar brīvo kritienu, bet instruktors neļāva – lai to darītu, jābūt jau krietni lielākām zināšanām un pieredzei. Esmu nolēmis savu iespēju robežās krāt iemaņas, lai patiešām varētu izbaudīt arī brīvo kritienu,» apņēmīgi saka Māris. Bet tikmēr viņš ir kļuvis par staigājošu izpletņlēkšanas reklāmu, kas brīžiem pat mazpazīstamus cilvēkus aicina ielaisties savdabīgajā avantūrā.
Pagaidām kopā ar spilgtajam atmiņām par lēcienu atgādinot arī pēc apmēram pusstundu ilgā pasākuma saņemtais izpletņlēcēja sertifikāts ar pirmo ierakstu.
Māris atzīst, ka izpletņu lēkšana nav vienīgā viņa aizraušanās. Vēl viņš gribot izbaudīt klinšu kāpēja un kalnu upju braucēju izjūtas. Tam visam pa vidu vēl esot noteikti jānolec ar gumiju un kārtīgi jāizbauda ekstrēmā slēpošana. Vismaz pagaidām Māris ir apņēmības pilns un droši solās, ka agrāk vai vēlāk ķeršoties klāt arī šīm satraucošajām nodarbēm. Un, ja vien cilvēks kaut ko tiešām ļoti vēlas, viņš to arī sasniedz.
Rīgas Aerokluba izpletņlēcēju instruktors Aleksejs Krovackis norāda:
– ar izpletni var lēkt jebkura persona no 16 gadu vecuma, jaunākiem lēcējiem iepriekš jāuzrāda vecāku atļauja riskantajam pasākumam;
– ieteicams, lai kandidāts svērtu vismaz 50 kilogramu, citādi vējš viņu var arī aizpūst, tādēļ parasti instruktori no šāda riska atsakās;
– apģērbam un apaviem jābūt sportiskiem;
– pirms lēkšanas ar parasto apaļo izpletni, instruktāža ir salīdzinoši īsa, bet, ja persona jau pirmajā reizē vēlas lēkt ar sporta jeb garo izpletni, apmācība ilgst vairākas dienas;
– viens lēciens ar izpletni maksā 15 latu – cenā iekļauta arī apdrošināšana;
– Jelgavas lidlaukā izpletņlēkšana notiek tikai sestdienās un svētdienās. Par lēcienu noteikti jau nedēļas vidū ir jāvienojas ar instruktoru;
– vienā reizē no lidmašīnas var izlēkt desmit vienpadsmit izpletņlēcēju;
– visiem, kas pārbaudījumu izturējuši, tiek izsniegts izpletņlēcēja sertifikāts;
Izpletņlēcēju instruktors atzīst, ka ir bijuši gadījumi, kad izpletnis neatveras un notiek nelaimes gadījums. Taču šādas kļūmes gadījušās tikai ar sportistiem. Aleksejs Krovackis neatceras nevienu reizi, kad nelaime būtu notikusi ar iesācēju, jo viņiem izpletni sagatavo treneris un neizdošanās iespēja ir ļoti tuva nullei.
