Lielplatones «Zemzaros» dīķa malā sēž vīrs. Viņš pārlūko zemi, kuras saimnieks vairs nav. Zemi, uz kuras turpina strādāt, apzinoties, ka pat beidzamā ķerra nepieder viņam.
Lielplatones «Zemzaros» dīķa malā sēž vīrs. Viņš pārlūko zemi, kuras saimnieks vairs nav. Zemi, uz kuras turpina strādāt, apzinoties, ka pat beidzamā ķerra nepieder viņam. Par to viņš, Andris Vadonis, kura saimniecība pasludināta par bankrotējušu, runā negribīgi, tomēr mierīgi, bez ļaunuma. Tikai balsī skan dziļa neizpratne – par to, kas notiek, par valsti, kas zemniekiem kaklā uzmetusi cilpu un velk arvien ciešāk.
Tīkli, kuros iekrita zemnieks
Piedzimis gadā, kad nomira Staļins, Andris pēc 20 gadiem, 1973. gadā, atgriezās no dienesta armijā un sāka strādāt Lielplatones izmēģinājumu stacijā, vēlāk – Elejas vidusskolā par ražošanas apmācības meistaru. Astoņdesmito gadu beigās viņš sāka veidot savu zemnieku saimniecību.
Iesākums bija grandiozs. Dīvainā valsts, kas tolaik vairs nebija sociālistiska un vēl ne tuvu kapitālistiska, mudināja cilvēkus atgriezties laukos. Piešķīra 100 kubikmetru kokmateriālu, ļāva par puscenu iegādāties būvmateriālus. Uz vispārējā eiforijas viļņa A.Vadonis lūdza Lielplatones saimniecībai iznomāt viņam sievastēvam agrāk piederējušo zemi 19 hektāru, ko savulaik bija saņēmis kā cīnītājs pret Bermontu.
Tad sākās jukas ar īpašumiem un to saimniekiem. A.Vadonis šo faktiski ģimenei piederējušo zemi izpirka par sertifikātiem. Piepirka klāt vēl, kopā līdz 60 hektāriem un audzēja graudus, iesākumā sēklai, bet cilvēkiem pirktspēja bija zema, katrs sēja atpakaļ zemītē to pašu, ko izaudzēja. Andris saprata: jāpārdod ne vien izaudzētais, bet – gatavs produkts, milti.
Bija vajadzīgi līdzekļi. Par pirmajiem kredītiem sākumā tika prasīti deviņi procenti, pēc īsa laiciņa likme nokritās līdz 0,75, bet pagāja pavisam īss laiks, kad procenti sakāpa griestos – līdz 65, pat 70 procentiem. Šodien, pieskaitot visādus pakalpojumus, likme iznāk ap 17 procentu. (Unibankas filiāles pārvaldniekam Rāviņam reiz teicu, ka drīz vien arī par bankas durvju atvēršanu būs jāmaksā.) Bet toreiz tīkli bija izlikti, tie tika savilkti arvien ciešāk.
1995. gadā «Dienas Biznesā» viņš izlasīja aicinājumu atsaukties Finansu ministrijas izsludinātajam konkursam par Eiropas Attīstības un rekonstrukcijas bankas kredīta – 13 miljonu latu – saņemšanu. A.Vadonis, rūpīgi visu apsvēris, kopā ar LLU profesoru Vulfu Kozlinski izstrādāja biznesa plānu miltu ražošanai. Tikai divas zemnieku saimniecības togad pie šā kredīta tika – kāds zemnieks Valmieras pusē un A.Vadoņa «Zemzari». Gadu vēlāk «Zemzaros» viesojās Zviedrijas lauksaimniecības ministrs, vizītes organizētājs Māris Sprindžuks ieteica iegādāties somu firmas «Antti» graudu kalti ar 50 procentu atlaidi. Toreiz bija nostāja, ka visai pārstrādes tehnikai jābūt sertificētai atbilstoši Eiropas standartiem, ar citu ražot nedrīkstēšot. A.Vadonis par 65 000 latu nopirka Rietumu firmas dzirnavas. Bet valdības prasības izrādījās blefs: tikpat labus miltus varēja malt ar Ukrainā ražotajām, kas maksāja tikai 7000 latu. Tomēr 1996. gadā miltu tirgus Latvijā likās perspektīvs, zemkopības biznesam rādījās gaisma tuneļa galā. Līdz Krievijas krīzei.
Un atkal valdība blefoja, pauzdama, ka Austrumu krīze Latviju praktiski neskar. Bet kā nu neskāra: miltu pircējiem Ventspilī, Rojā, Salacgrīvā pirktspēja strauji kritās, norēķinu termiņi ievilkās, ražošana bija jāsašaurina… Līdz pat beidzamajam brīdim zemnieki nespēj atgūties.
Konstatējumi, tikai un vienīgi
A.Vadonis rūgti nosmīkņā: valsts simts gudro personā joprojām rīkojas apbrīnojami konsekventi muļķīgi. Viņš piemin tikko parlamentā apspriestos noteikumus par aptiekām: drīkstot atvērt tikai vienu cik tur kilometru rādiusā. Nu kā var diktēt tirgu? Ja var izdzīvot, ja ļaudīm ir labi – lai taču būtu kaut katrā otrajā mājā pa aptiekai! Taču, nē, arvien kaut kas jāregulē, tas ir, jālobē…
Tajā pašā laikā zemkopības ministrs plātās, ka maizes tirgus Latvijā sakārtots. Vai par to liecina Rīgas veikali, kur baltmaizes kukulītis tiek pārdots par dempinga cenu – septiņiem santīmiem? Vai, pastāvot šādām cenām, zemnieki var izdzīvot? Miltu tirgus valstī pārsātināts, lopkopības vairs nav, iznīcināti lielie piena un cūkgaļas ražotāji – graudi lopbarībai nav vajadzīgi. Tagad graudaudzētājus «bīda» uz miltu ražošanu, jo Eiropas tirgū jāiziet ar gatavu produktu. Taču, ja graudus intervencē no zemniekiem iepērk par 70 latiem tonnā, par 130 dolāriem Eiropā neviens nepirks.
Vīrs dīķa malā no jauna aizsmēķē un turpina pārdomas. Par Repši? Jādomā tomēr, ka viņš kļūdījās, latu pasludinot un turot kā tādu Indijas svēto govi. Kā citādi lai izskaidro, ka Eiropā, kur visas izmaksas daudz lielākas, tomēr izdevīgāk ražot produkciju? Visur citur ražot izdevīgāk nekā Latvijā: dzeram «Balto» pienu no Igaunijas, ēdam margarīnu no Somijas, «veselīgo» biezpienu ievedam no Vācijas, cukuru – no Ungārijas… Un visi produkti kļūst dārgāki. Kāpēc maizes cena gadiem ilgi palikusi nemainīga? Tās ražošanas izmaksas taču gadu no gada palielinās – aug transporta, vēl citi izdevumi. Kāpēc pastāv kontrabanda? Tāpēc, ka ar to nodarboties ir izdevīgi. Muļķīgi uz robežas slānīt kontrabandistu par nelegāli ievestu puscūci vai cukura maišeli, ja ļaunumu necērt pie saknes. Viena no tām ir atsevišķu interešu lobēšana. Kā pirms dažiem gadiem ar auto aptieciņām: atļautas tika tikai tādas, bet ne citādas. Dažiem tā bija izdevīgi.
Varbūt vaina ir valdības neprofesionālismā? Valsts ekonomiku tagad vada Aigars Kalvītis, bijušais Jelgavas Piena kombināta direktors. Vai viņš atceras, vai grib atcerēties, cik zemniekiem palicis parādā par pienu? Cik pensionāriem viņa dēļ jākar zobi vadzī?
Īsa atmiņa un visatļautība valda šai valstī. Ja mazs uzņēmums noblēdī nodokļus, Ieņēmumu dienests tādu noslauka no zemes virsas, bet lielie – tie turpina vārtīties taukos. Sīku zaglēnu tupina cietumā, bet 10 neatkarības gados Latvijā kā tādā Eldorado oficiāli vien apzināti ap 150, bet neoficiāli lēš ap 500 miljonāru.
Ar ko nodarbojas bankrotējis zemnieks?
Tā ka A.Vadoņa «Zemzari» atzīti par bankrotējušu saimniecību, Unibanka atrada pircēju un visu pārdeva. Tieši bankas mūsdienās ir Latvijā vislielākie zemes īpašnieki. Savukārt – kam pieder bankas? Skandināviem, vāciešiem, frančiem. Noteikumi ir nežēlīgi: ja parādu «suns» jau pārkāpts, bet palikusi tikai «aste», šīs, salīdzinot ar kredītu, niecīgās summas dēļ bankai ir tiesības atņemt visu. Tā noticis ar «Zemzariem». Bija palicis nomaksājams tikai tāds nieks, un to saimnieks nevarēja laikus atdot ne jau negribēšanas dēļ, bet tāpēc, ka viņam daudzi palikuši parādā. Arī viņš vienam otram ir parādā. Latvijā gandrīz visi ir cits citam parādā. Tā nu kopš pērnā novembra «Zemzari» vairs nav Vadoņu ģimenes īpašums. Jauno īpašnieku zeme neinteresē, tāpēc A.Vadonis savu neseno saimniecību rentē, turpina apstrādāt. Ja par visu kredītu sākumā par toreizējo cenu būtu nopirkti Baltkrievijā ražoti traktori, tos varētu salikt divās rindās no Elejas līdz Jelgavai.
Tomēr izputējušais zemnieks rezignēti atzīst: bizness ir bizness, neviens nevar būt pasargāts no neveiksmes. It sevišķi, ja neveiksmēm ir tik iedarbīgs katalizators kā mūsu valdība.
