Latvijas publiskajā telpā var konstatēt kādu būtisku tendenci – diskusijas par korupciju norit viļņveidīgi un nesistemātiski.
Latvijas publiskajā telpā var konstatēt kādu būtisku tendenci – diskusijas par korupciju norit viļņveidīgi un nesistemātiski. Pēdējais vilnis sākās ar Didža Azandas nejaucībām un beidzās ar «valsts nozagšanu» un Pasaules Bankas pētījumu par korupciju Cetrāl- un Austrumeiropas valstīs. Pēc pāris mēnešu pārtraukuma, šķiet, Latvijas sabiedrību atkal ir sasniedzis kārtējais diskusiju vilnis, ko izraisījusi nule valdībā iesniegto īpašuma sākumdeklarēšanas principa un legālās prezumpcijas principa ieviešana Latvijas likumdošanā.
Kā zināms, ar «nulles deklarāciju» ir saprasts tas, ka būtībā tiek pavilkta strīpa (definēts atskaites punkts), pēc kura personai jāatbild par katru ienākumu. Savukārt legālā prezumpcija nozīmē, ka nevis, piemēram, Valsts ieņēmuma dienestam ir jāpierāda kāda ienākumu legalitāte, bet tā būtu jāpierāda pašam ienākumu īpašniekam. Nepārprotami šie divi fundamentālie principi ar precīzu tiesisko regulāciju būtu neatsverams instruments cīņā pret korupciju, pirmkārt, jau valsts amatpersonu vidū. Jāteic, ka pagaidām nudien vēl nav argumentēta pamata pārliecība, ka šīs Saeimas laikā augšminētie principi tiks aprobēti praksē. Spriežot pēc Saeimas deputātu (opozīcija/pozīcija) neskaidrajiem apgalvojumiem, jāsecina, ka pārāk daudz ir tādu, kas pēc šo principu iestrādes likumdošanā varētu pamatīgi trūkties. Un tas ir pats nožēlojamākais, ja principi amatpersonām arī šajā gadījumā izrādīsies tikai kā tāda fasāde, kā retorikas elements.
Tomēr šis kārtējais korupcijai veltīto diskusiju vilnis liek domāt arī par sabiedrību kopumā, proti, kāda ir tās loma cīņā pret korupciju. Manuprāt, ir viens būtisks aspekts, ko nav ņēmusi vērā tā pilsoniskās sabiedrības daļa, kas cīnās pret korupciju (tai skaitā masu informācijas līdzekļi), tas ir, visi ar korupciju saistītie jautājumi jau labu laiku nezin kāpēc tiek pozicionēti tikai uz amatpersonām (politiķiem, ierēdņiem) kā aktīviem vai pasīviem korumpantiem. Citiem vārdiem, šeit, atklāti runājot, ir zināma terminoloģijas problēma, jo ko tad rāda prakse? Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka korupcija ir amorāla, taču tai pašā laikā neminstinoties dod kukuļus muitniekiem, ceļu policistiem, ārstiem, tas ir, veic koruptīvu noziegumu (!). Un šajā «mazajā» korupcijā nevar palīdzēt nedz «nulles deklarācija», nedz arī legālā prezumpcija, jo runa laikam jau ir par krietni vien abstraktāku kategoriju – par apziņu. Respektīvi, ko cilvēki saprot (apzinās) ar korupciju. «Mazā» korupcija attīstās un zeļ, un tas pa lielai daļai rāda, ka indivīds uzskata, ka, teiksim, «piecīša» došana nav korupcija. Sak, jā, dodu kukuli, bet tā jau nav korupcija. Tādējādi sabiedrībā pastāv kaut kāda deformēta, aplama izpratne par korupcijas jēdzienu, un par to zināmā mērā ir jāuzņemas atbildība arī masu informācijas līdzekļiem, kas runā par korupciju galvenokārt tikai amatpersonu vidū. Citiem vārdiem, sabiedriskajā domā ir radīts nepareizs korupcijas «sociālais tēls», iedzīvotājiem galvenokārt ar korupciju saprotot tikai to, ko kaut kādi politiķi (ne-)dara. Taču korupcijas saturs jau nemainās, vienalga, kādā līmenī to apskatītu. Korupcija paliek korupcija, nav svarīgi, vai kukulis tiek dots ceļu policijai, vai arī kādas partijas šefam, jo tas jebkurā gadījumā ir jākvalificē kā koruptīvs noziegums. Kāda daļa sabiedrības, kurai tas ir izdevīgi, acīmredzot nevēlas akceptēt šādu izpratni.
Jācer, ka arī šis diskusiju vilnis netiks tikai mākslīgi uzturēts, bet gan pildīs savu maģistrālo funkciju – izglītot sabiedrību, nevis attīstīsies pēc formulas «papļāpāsim, parunāsim un gan jau viss būs labi». No iepriekš teiktā var secināt divas lietas, kurām pastiprināti jāpievērš uzmanība – tas ir reālas tiesiskās vides radīšana un sakārtošana (drīzumā jātiek pieņemtam arī jaunajam korupcijas novēršanas likumam), kā arī sabiedrības izglītošanai par korupciju kā tādu (nevis tikai par kādu korupcijas jēdziena daļu), pēdējā uzdevumā atceroties, ka akadēmiska izglītošana diskusijas procesā nekad ne pie nekā laba nevar novest.
