Runāt var par daudz ko. Par bērniem, par ģimeni, par kaimiņiem un par valsti. It īpaši labi runāšana vedas tad, ja atrodas kāds, kas ir gatavs tajā ieklausīties.
Runāt var par daudz ko. Par bērniem, par ģimeni, par kaimiņiem un par valsti. It īpaši labi runāšana vedas tad, ja atrodas kāds, kas ir gatavs tajā ieklausīties. Tad tikai jāizvēlas aktuālāks un globālāks temats, un verbālā komunikācija var sākties. Publiska runāšana, kā zināms, nemēdz palikt bez rezultāta – ja paveicas, tas ir viens no efektīvākajiem un ātrākajiem popularitātes reitingu paaugstināšanas veidiem. Un it kā nekā tur peļama nebūtu, ja vien būtu pārliecība, ka izteiktie vārdi vismaz vairumā gadījumu sakrīt ar runātāju darbiem. Diemžēl par vienu no mūslaiku Latvijas politiskās kultūras iezīmi ir kļuvusi vēlētāju mazspēja atšķirt runātājus no darītājiem, un sabiedrība tā vietā, lai saņemtu kaut ko reāli paveiktu viņu dzīves kvalitātes uzlabošanā, saņem kārtējo populisma devu un viņu dzīvē nekas nemainās.
Viena no pēdējā laika «topa» tēmām noteikti ir korupcija un tās apkarošana. Par to daudz tika runāts arī ceturtdien ar Eiropas Savienības PHARE programmas Latvijā atbalstu notikušajā konferencē «Pētnieciskā žurnālistika ar IT pret korupciju Latvijā».
Tas, ka konferences dalībnieku izdarītie secinājumi nevieš optimismu, nebija nekas pārsteidzošs. Pārsteidzošs ir kas cits: dažādās nozarēs strādājošajiem korupcijas apkarotājiem joprojām ir visai neskaidri šā jēdziena mērogi, un vēlamais labprāt tiek uzdots par esošo. Protams, arī pašmāju pētnieciskā žurnālistika pagaidām nevar lepoties ar panākumiem. Par tās sīkām, lai arī visnotaļ patīkamām, uzvarām var uzskatīt Valsts nekustamā īpašuma pārvaldes dzīvokļu lietu vai Dana Bērtuļa atkāpšanos no amata. Tomēr, šķiet, ir grūti žurnālistiem pārmest savu pētījumu nenovešanu līdz galam, kā to pavēstīja Valsts kancelejas direktore Gunta Veismane. Bet kas tad daudzās žurnālistu aprakstītās lietas noved līdz galam? Varbūt prokuratūra? Ja tiesu procesos publikācijas laikrakstos figurē kā lietas materiāli, tad jādomā, ar šo valsti daudz kas nav kārtībā. Ir jāsaprot, ka žurnālisti var izpildīt savu misiju tikai savas kompetences ietvaros un viņiem nav jānodarbojas ar policijas vai prokuratūras funkcijām.
Savukārt pārmetumi masu informācijas līdzekļiem, ka korupcija un korupcijas skandāli tiek izmantoti kā «ejoša» tirgus prece, ir pilnīgi pamatoti. Šādas tendences noteikti samazina sabiedrības jau tā krītošo uzticību saziņas līdzekļiem. Cietēji galu galā atkal izrādās paši informācijas līdzekļi, par to liecina, piemēram, laikrakstu tirāžu krišanās.
Protams, par smagāko pētnieciskās žurnālistikas problēmu var uzskatīt par korupciju aizdomās turamo pilnīgu ignoranci attiecībā uz publikācijām. Tas ir novedis pie tā, ka virkne Latvijas informācijas līdzekļu ir atteikušies no pētnieciskās vai izmeklējošās žurnālistikas aktivitātēm, un lietā tiek likts pliks populistisks spiediens, uz avīžu pirmajām lapām lieliem trekniem burtiem nodrukājot – nē! vienam vai otram ekonomikas procesam vai darījumam.
Par to, ka Latvijai nevedas korupcijas cīņas laukā, liecina gan starptautiskie, gan arī pašmāju pētījumi. Latvija tiek nosaukta kā 57. pasaules korumpētākā valsts, kur 40% no iekšzemes kopprodukta (saskaņā ar Finansu ministrijas aprēķiniem) aizvadītā gada nogalē veidoja ēnu ekonomika. Un, kā izrādās, tā saucamajā administratīvajā korupcijā (piemēram, izdaudzinātā «piecīšu» došana) Latvijā situācija nav nemaz tik slikta, savukārt tā saucamajā «valsts nozagšanā» varam mierīgi sacensties ar Azerbaidžānu, Ukrainu vai Krieviju. Tas nozīmē, ka pašmāju ēnu ekonomikas darboņi pie kapitāla tiek it kā legāli – «izbīdot» caur likumdevējam sev izdevīgus spēles noteikumus ar likumdošanas aktu palīdzību. Un žurnālistu pētījumi šajā jomā Latvijā ir gaužām niecīgi.
Par vienu no pozitīvākajiem ieguvumiem runās par korupciju, informācijas līdzekļu pērkamību utt. var uzskatīt diskusijas par to ētiku un objektivitāti. Priecē tas, ka masu saziņas līdzekļi ir pārauguši līmeni, kad par objektīvu informāciju tika uzskatīts divu amatpersonu vai ekspertu pretēju, diktofonā ierakstītu viedokļu atreferējums. Kā viens, tā otrs viedoklis var izrādīties pilnīgs blefs, un, ja žurnālists nav spējis saskatīt katra runātāja intereses, šādai blefa stenogrammēšanai nav nekā kopīga ar objektivitāti.
Vēl viens akmens, ko politiskās konjunktūras vairākums labprāt redzētu krītam žurnālistu dārziņā, ir pārmetums par masu saziņas līdzekļos strādājošo pētnieku hipotēzēm par šķietamajiem interešu konfliktiem. Tomēr sākumā būtu vērts palūkoties uz reālo situāciju informācijas atklātības jomā, tostarp informācijas resursu pieejamību internetā. Un informācijas pieejamība, kā izskatās, dažiem šai valstī nav vajadzīga, tāpēc šāda situācija, kur Latvija atpaliek ne tikai no Igaunijas, bet pat no vienas otras Vidusāzijas valsts, šķiet, nav nejauša. Rezultātā pētniekiem neatliek nekas cits kā izstrādāt savas versijas un pa maziem realitātes mozaīkas gabaliņiem lipināt kopā objektivitātes veselumu. Ja vien žurnālistiem pietiks neatkarīgā amata brāļa Jāņa Dombura piesauktās ticības tam, ko viņi dara, arī informācijas līdzekļu pētniekiem varētu sekmēties cīņa ar korupciju. Taču, pirms doties šajā grūtajā un nepateicīgajā cīņā, sākumā būtu vēlams uzveikt savu naivumu. Žurnālistikā, tāpat kā jurisprudencē, mazliet neticības nekad nenāk par ļaunu. It sevišķi tad, ja gribam ne tikai vārdus, bet arī darbus.
