Laikam nav jābūt Nostradamusam, lai piekristu Latvijas Ārlietu ministrijas ceturtdien Saeimā iesniegtajam progresa ziņojumam par sasniegto ceļā uz Eiropas Savienību…
Laikam nav jābūt Nostradamusam, lai piekristu Latvijas Ārlietu ministrijas ceturtdien Saeimā iesniegtajam progresa ziņojumam par sasniegto ceļā uz Eiropas Savienību (ES), saskaņā ar kuru līdz Latvijas uzņemšanai ES atlikušajos gados nepieciešams koncentrēt spēkus, lai izturētu ES iekšējā tirgus konkurences spiedienu. Pašmāju uzņēmumu konkurētspēja pēc iestāšanās ES būs galvenais nosacījums Latvijas uzņēmēju un arī viņu uzņēmumos strādājošo labklājības celšanā. Pagaidām īpašam lepnumam pamata it kā nebūtu. Lai arī iekšzemes kopprodukta un dažu citu makroekonomisko rādītāju paaugstinājums pēdējos gados izskatās cerīgs, «parasto» Latvijas iedzīvotāju maciņi neplīst no «biezuma». Saskaņā ar Zviedrijas valdības datiem Latvijas iedzīvotāju pirktspēja pret ES vidējo pirktspējas līmeni veido tikai 27%, savukārt citai kandidātvalstij Slovēnijai šis skaitlis ir 71%. Tā ka līdz vidēji «biezam» Eiropas makam mums vēl tāls ceļš ejams.
Valdības optimisms par Latvijas ekonomikas attīstības tempiem saistīts ar pašmāju eksporta apjoma strauju kāpumu. Vai šādām prognozēm ir reāls pamats – par to vēl jāšaubās. Visai uzskatāms piemērs Latvijas uzņēmēju panākumiem eksporta veicināšanā bija aizvadītās nedēļas nogalē galvaspilsētā noritējušais biznesa forums maziem un vidējiem uzņēmumiem «Baltijas jūras partneriāts 2001». Tā organizācija un arī atmosfēra iezīmē zināmas sakarības.
Pirmkārt, uzņēmēji acīmredzami nebija vienādi izpratuši (vai arī informēti par) šāda foruma būtību. Vieni par savu produkciju potenciālos partnerus informēja tikai ar bukletu palīdzību, citi – arī ar videofilmām un produkcijas paraugiem. Otrkārt, partneriāta iekārtojumā acīmredzami trūka strikta sadalījuma pa nozarēm, un, lai arī strādāja informācijas centrs, ārvalstu uzņēmējiem nebija viegli atrast viņus interesējošo firmu stendus.
Vairākkārt izstaigājot foruma dalībnieku stendus, vienīgais Jelgavas uzņēmums ar savu stendu izrādījās Jelgavas Būvmateriālu kombināts. Vai tas nozīmē, ka pārējos Jelgavas uzņēmējus neinteresē ārvalstu partneri? Šķiet, tā nav. Visbiežāk dzirdētais arguments, kādēļ vietējie uzņēmēji neierīkoja savus stendus forumā, bija tāds, ka vieglāk potenciālos partnerus var atrast specializētajās starptautiskajās nozaru izstādēs. Protams, arī šis apstāklis ir vērā ņemams, bet blakus tam acīmredzama ir arī medaļas otra puse – Jelgavā uzņēmumu, kas būtu gatavi eksportēt uz ES valstīm, nav nemaz tik daudz, jo viņu produkcijai jāatbilst ES prasībām. Viena lieta ir kaut ko tepat iepirkt, pārstrādāt, safasēt un pārdot vietējā tirgū. Cita – saražot konkurētspējīgu produkciju ES valstu piedāvātajām precēm un pakalpojumiem un prast to pārdot Rietumeiropas valstīs.
Jāatzīst, ka Jelgavas Domes līdzšinējās aktivitātes mazo un vidējo uzņēmu atbalstīšanā nav bijušas pietiekamas. Tā vietā, lai izstrādātu šā sektora uzņēmumu eksporta veicināšanas programmu, Dome visu laiku ir centusies iegūt pēc iespējas vairāk līdzekļu nekustamā īpašuma privatizācijā. Un par kādu eksportu, kura uzsākšanai parasti nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, var būt runa, ja nav nokārtotas saistības ar pašvaldību? Kurš ārvalstu partneris vēlēsies importēt produkciju no uzņēmuma, kas, teiksim, nav līdz galam norēķinājies ar Domi par zemes vai ražošanas telpu privatizāciju. Uzņēmēji šajā jautājumā no Domes gaida vairāk elastības. Protams, arī uzņēmēji mēdz būt dažādi, un Domei nevajadzētu ļaut izmatot tās labvēlību Un šādos gadījumos ir svarīgi, vai uzņēmums eksportē savu produkciju, piemēram, uz ES. Ja tas tā ir, tad naudas grūtības visdrīzāk ir pārejošas. Neizvēršot noteiktu atbalsta politiku Latvijas uzņēmumiem eksporta veicināšanai, valdības un pašvaldību ambīcijas ekonomikas attīstībā ir vairāk nekā naivas.
