Latvijā aizvien biežāk sāk notikt dīvainas lietas. Un vairs nevar teikt, ka te ir visiem viens likums un viena taisnība.
Latvijā aizvien biežāk sāk notikt dīvainas lietas. Un vairs nevar teikt, ka te ir visiem viens likums un viena taisnība. Rīgas Domes «jurkānieši», piemēram, neuzskata par vajadzīgu tikties ar Valsts valodas centra (VVC) inspektoriem, jo minētās frakcijas deputāti domā, ka nav likumīga pamata prasīt ievēlēto deputātu valodas prasmes pārbaudi. Kā zināms, likums paredz, ka deputātam vai pašvaldības vadītājam valoda jāprot vismaz «3a» līmenī, kas ir gandrīz augstākā zināšanu pakāpe. Ja deputātu zināšanas neatbildīs likumā noteiktajām normām, centrs iesniegs dokumentus Centrālajai vēlēšanu komisijai, kurai būs jālemj par deputātu turpmāko likteni. Un to, protams, šie «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL») deputāti nevēlas. Kā vēstī aģentūra BNS, jaunais Rīgas mērs Gundars Bojārs jau paspējis pavēstīt, ka «jurkāniešus» nevarēs ar varu piespiest tikties ar VVC un «policistu blakus nevarēs nolikt». Jā, šķiet, sociāldemokrātiem ir dārga «draudzība» ar «PCTVL», un tāds sīkums kā galvaspilsētas Domes tautas kalpu valsts valodas zināšanu līmeņa atbilstība likumdošanai LSDSP uzmanību īpaši nenodarbina. Galvenais ir kreiso balsis sociāldemokrātiem svarīgos balsojumos un, kazi, varbūt arī kritušā reitinga celšanās krieviski runājošajā elektorātā.
Par zināmu politisku gājienu «pa kreisi» var uzskatīt arī deputātu grupas braucienu uz Baltkrieviju, bet ne jau pēc lētajiem kaimiņvalsts apģērbiem, tapetēm vai grādīgajiem dzērieniem. Deputātu grupai paredzēta tikšanās ar visām augstākajām amatpersonām. Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, komentējot vizīti, paudis, ka Latvija ir demokrātiska valsts un tās pilsoņi var braukt, kur vien viņi vēlas. Viņaprāt, vizītes ir oficiālās un privātās, un privātās viņš nekomentējot. Taču gluži neticamas «sagadīšanās» dēļ draudzīgie Latvijas parlamentārieši tiek pieņemti visaugstākajā līmenī – viņi jau tikušies ar Baltkrievijas premjeru Vladimiru Jermošinu un tiksies arī ar Aleksandru Lukašenko. Kaut kā negribas ticēt, ka kaimiņvalsts autoritārais vadonis būtu tikpat gatavs tikties, teiksim, ar Latvijas skursteņslauķu grupu, kas Baltkrieviju apmeklētu privātā braucienā. Demokrātija ir demokrātija, bet Saeimas deputātiem tomēr būtu jāapzinās, ka šādas grupveida privātās vizītes, kurās neticamas sagadīšanās pēc norit tikšanās arīdzan ar tādas valsts vadītāju, kuras konstitūciju un prezidenta pilnvaru pagarināšanu Rietumu demokrātijas valstis neatzīst, šķoba Latvijas jau tā nebūt ne spīdošo tēlu.
Dīvaini, ka šajā «vojāžā» iesaistījušies ne tikai kreisie Jānis Urbanovičs no «jurkāniešiem» un sociāldemokrāts Osvalds Zvejsalnieks, bet arī «Latvijas ceļa» deputāts Pēteris Apinis un Helmūts Čibulis no Tautas partijas. Šiem kungiem tātad labpatīk uzturēt draudzību ar Aleksandru Lukašenko, ar ko Latvijas parlamentāriešiem tā kā nevajadzētu meklēt kopīgo valodu. Kāpēc šie deputāti, piemēram, nedevās tikties ar okupētās Tibetas garīgo līderi Dalailamu vai čečenu bēgļiem? Bailes no Ķīnas vai Krievijas lielvarām? Bet vai kaut vienam no šiem deputātiem neienāca prātā, ka Eiropas Savienības valstis, par vienu no kurām mēs it kā tiecamies kļūt, var saprast šādu Latvijas parlamentāriešu rīcību kā akceptu Baltkrievijas totalitārismam.
Diemžēl Jēkabielā reti mēdz mācīties no kļūdām. Savulaik jau notika viens «privāts» brauciens uz Maskavu, kurā «PCTVL» deputāti tikās ar augstākajām Krievijas valsts amatpersonām. Secinājumi pēc tam netika izdarīti. Un tagad nav nekādu šķēršļu tam, ka Saeimas deputāti nu bariem vien dosies uz Minsku, Maskavu vai Kijevu, kur tiksies ar šo nebūt ne demokrātisko valstu prezidentiem, saņems labus «padomus» un steigsies mājās tos realizēt. Un tad var gaidīt arī kārtējos pārsteigumus nākamajās Saeimas vēlēšanās un tās darbā. Tāpēc varbūt būtu vērts tomēr striktāk definēt atšķirību starp oficiālo un privāto?
