Pirmoreiz lauku amatierteātru festivālā «Bīne 2001» piedalās arī Vilces teātra kolektīvs.
Pirmoreiz lauku amatierteātru festivālā «Bīne 2001» piedalās arī Vilces teātra kolektīvs.
Par Vilces amatierteātra dzimšanas dienu var uzskatīt 2000. gada 10. martu, kad pirmoreiz uz mēģinājumu sapulcējās pašreizējās trupas aktieri. Pirmās sezonas laikā četrreiz nospēlēta Ā.Alunāna luga «Pašu audzināts», divreiz A.Čehova «Zirdziskais uzvārds», kuplināti dažādi pasākumi pagastā. «Bīnē» rādīs Arvo Rēlava (Valerjana Ivanova) lugu «Sārts».
Pamudinājums
Patiesībā Vilces aktieri kopā pulcējušies jau apmēram pirms pieciem gadiem Blankenfeldes muižā. Toreiz teātra spēles mīļotāji tur sanāca interešu klubiņā, kas režisora Imanta Freidenfelda vadībā iestudēja ainas no Blaumaņa «Skroderdienām Silmačos». Tas bija aizsākums, kas «atsijāja» cilvēkus, kas arī turpmāk gribēja darboties uz skatuves. Viņu vidū bija arī tagadējā Vilces amatierteātra režisore Regīna Deksne. Viņa ir Vilces skolas absolvente ar filoloģes bibliotekāres izglītību, ieguvusi režisores sertifikātu.
Aizsākumi
Gleznainajā Vilcē kultūras ļaudis un viņu skatītāji un klausītāji pulcējas klubā, kas atrodas 1840. gadā būvētas rijas ēkā.
Te ļaudis pulcējās arī pirmās brīvvalsts laikos, par ko labi atminas aktīva Vilces kultūras darbinieka meita Vija Tora. Viņa strādājusi par skolotāju, un savas saiknes ar kultūru glabā arī tagad, dziedot ansamblī «Vakarvējš».
«Mans tētis Arvīds Spīre spēlēja teātri, grimēja, režisēja. Kultūras dzīvē piedalījās visi skolotāji, direktors, līdzi aizraudami arī saimniekmeitas un puišus. Repertuārā bija gandrīz visas Blaumaņa lugas, arī Raiņa «Jāzeps un viņa brāļi», operete «Silva», Ibsena «Ziemeļu varoņi». Atceros, kā mani gluži maziņu galvenais varonis, ko spēlēja skolotājs Gods, iznesa uz skatuves, lai teiktu: kad vairs neviena nebūs, paliks šis bērns,» Vija Tora glabā visai senas un dārgas atmiņas.
Uz Vilci iestudēt lugas braukuši arī profesionāli teātrinieki – Ēvalds Mercs, Pēteris Lūcis, Kristaps Līcis, Emma Ezeriņa. Aktīvi darbojās visa inteliģence. Kad bija nepieciešams, skolotājs Straumanis uzrakstīja lugu, ko divu nedēļu laikā arī iestudēja, mākslinieks Laimonis Lauva gatavoja dekorācijas.
Pagurums
Pēdējo izrādi pirms kara rādīja brīvdabā – Zaķu pļaviņā uzveda J.Janševska «Dzimteni».
«Pēc kara cilvēki izdzīvoja Sibīriju, atnāca mājās un sāka atkal…» par allaž dvēselē glabātajām alkām pēc kultūras saka V.Tora. Viņa atceras pirmo pēckara izrāžu nosaukumus «Šokolādes princese», «Nāves kalējs», tam laikam piemeklēto «Zelta druvu». Ražīgākā teātra spēlēšana, kad viens pēc otra aizgāja vecie skolotāji, pamazām paputēja. No senās darbošanās Brībprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā, Lauksaimniecības biedrībā, Vilces sešklasīgās skolas absolventu biedrībā, Izglītības biedrībā palika tikai atmiņas un albums ar fotogrāfijām no tējas vakariem un citiem pasākumiem, kuros piedalījās pazīstami cilvēki. Diemžēl arī daudzas fotogrāfijas pamazām noklīst, tajos redzamos cilvēkus atpazīt arvien grūtāk.
Teātris vēl uzplaiksnīja sešdesmitajos gados Berķenē, kad skolas direktors Pēteris Knāķis iestudēja Gunāra Priedes «Jaunākā brāļa vasaru».
Atgriešanās
Tagad teātri spēlē arī skolā – skolotāju ansambli vada Vigita Pumpure. Bet uz mēģinājumiem Vilces klubā azartiskākie aktieri brauc no Jelgavas un Rīgas – tie, kas atgriežas nedēļas nogalē no darba galvaspilsētā. Bet gandrīz visi ir pašu pagasta cilvēki, ja arī strādā citur, tad saknes ir te, Vilcē.
Uz mēģinājumiem viņus laipni sagaida kultūras dzīves vadītāja Gitija Šuķe, kas līdz ar teātra kolektīvu ir pateicīga saviem atbalstītajiem – Vilces pagasta Padomei.
Jaunā izrāde «Sārts» ir par lauciniekam aktuālām lietām – savu māju, zemi, dārzu, ko īpašumā vēlētos iegūt ikviens. Bet, ja trūkst naudas, sadzīvē ielaužas neuzticība, alkatīgums un mantrausība. Lugas autors un izrāde skatītājiem atgādina – viltīgais uzvar, gudrais piekāpjas, sirsnīgais palīdz. Vilceniekiem, ņemot vērā viņu «jaunību», tas izdodas visai labi.
