Jā, es smēķēju jau kopš 15 gadu vecuma (tagad man ir gandrīz 17). Sākumā to darīju tikai kompānijas pēc – vienu, divas cigaretes piektdienas vakarā, un tas likās ārkārtīgi stilīgi.
Jā, es smēķēju jau kopš 15 gadu vecuma (tagad man ir gandrīz 17). Sākumā to darīju tikai kompānijas pēc – vienu, divas cigaretes piektdienas vakarā, un tas likās ārkārtīgi stilīgi. Tomēr pēc trijiem mēnešiem atklāju, ka mana ikdiena bez cigaretes nav iespējama. Pieradums. Tikai nesaucu sevi par idiotisku neveiksminieci, kurai nav gribasspēka atmest smēķēšanu. Man patīk, un es par to nekaunos, jo uzskatu, ka tas ir nevis netikums, bet gan vājība. Netikums ir savu vājību slēpt. Starp citu, naudu cigaretēm nopelnu pati. Vienīgi žēl, ka māte jūtas vainīga par manu it kā izlaidību, bet tas ir tikai stereotips – meitenes, kas pīpē, ir palaistuves. Tā nav. Es, piemēram, nekad neesmu sevi uzskatījusi par palaistuvi. Galu galā man ir ģimene, es mācos labā skolā, strādāju un domāju par savu nākotni.
Tā nav smēķēšanas reklāma! Gluži otrādi – gribētos, lai apkārtējie, sevišķi smēķētāju draugi, vecāki un skolotāji, neaprobežotos ar galējībām – smēķētāju nosodīšanu vai vienaldzību, bet gan sekotu P.Koelju grāmatas «Alķīmiķis» principam: sadoties visiem rokās un risināt šo problēmu kopīgi. Es kā pastāvīga smēķētāja no tuvākajiem gaidu cilvēcīgu izrunāšanos, nevis pārmetumus. Tāpēc – palīdziet!
Nikola, «Jundas» žurnāliste
