Aptuveni piektā daļa Latvijas bērnu dzīvo trūkumā, viņi arvien vairāk nokļūst internātskolās, palielinās vardarbībā cietušo bērnu skaits, taču valstij joprojām nav skaidrs, kā novērst briestošo traģēdiju.
Aptuveni piektā daļa Latvijas bērnu dzīvo trūkumā, viņi arvien vairāk nokļūst internātskolās, palielinās vardarbībā cietušo bērnu skaits, taču valstij joprojām nav skaidrs, kā novērst briestošo traģēdiju.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 1999. gadā 18,6 procenti bērnu dzīvoja nabadzībā. Salīdzinājumā ar iepriekšējā gadā fiksētajiem 18,2 procentiem stāvoklis neuzlabojas. Skolēnu skaits internātskolās no 12 389 1997./98. mācību gadā palielinājies līdz 12 735 1999./2000. mācību gadā. Progresējis vardarbībā cietušo bērnu skaits: 1998. gadā – 701, bet 1999. gadā jau 760 bērni.
«Bērnu tiesības Latvijā piemin trīs reizes – Ziemassvētkos, pirms vēlēšanām un Bērnu aizsardzības dienā,1. jūnijā,» ironiski atzina Saeimas deputāts, Eiropas Padomes Sociālo lietu komitejas bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas loceklis Andris Bērziņš.
Viņš uzskata, ka nepietiekama finansējuma dēļ bērnu tiesību aizsardzības likums valstī nespēj pilnībā funkcionēt. Viena no finansējuma piešķiršanas problēmām ir informācijas trūkums par bērnu patieso stāvokli. Pašlaik pieejamie dati par bērnu problēmām, pēc speciālista domām, neatspoguļo patiesi traģisko situāciju.
Vai pārtika ir investīcija nākotnē
Vēl nepieciešamais finansējums netiek piešķirts, jo ir viedoklis, ka bērnu pabalstiem izsniegtā nauda tiek «vienkārši apēsta» un labāk valsts budžeta līdzekļus ieguldīt ekonomikas attīstībā. A.Bērziņš šiem uzskatiem kategoriski nepiekrīt. Viņš uzsvēra, ka, piemēram, laukos pabalsti kļūtu par būtisku atspaidu trūcīgajām ģimenēm. Lielākajai daļai cilvēku laukos tas nozīmē izdzīvošanu. Līdz ar to bērnu pabalsti kļūst par sava veida investīciju valsts nākotnē, norādīja A.Bērziņš.
Lai apturētu jaunās paaudzes postu, bērnu tiesību likuma realizācijai gadā esot nepieciešami 10 līdz 15 miljoni latu.
Pēc A.Bērziņa teiktā, labvēlīga risinājuma par bērnu pabalstiem nav jau trešo gadu. Nepieciešams radīt pietiekami drošu sistēmu, lai piešķirtā nauda tiešām nokļūtu līdz katram bērnam un šo procesu būtu iespējams izkontrolēt.
Valdība vilcinās sākt risināt bērnu problēmas. Īpašu satraukumu A.Bērziņam rada arī tas, ka pēdējo desmit gadu laikā nabadzībai klāt nākusi prostitūcija, pedofilija un narkomānija. Pašlaik valsts šo problēmu priekšā, pēc speciālista domām, faktiski ir bezspēcīga. «Ļaunais izplatās daudz ātrāk nekā labais, it īpaši valstīs, kurās ir daudz sociālo problēmu,» uzsvēra A.Bērziņš.
Bērns nespēj sevi aizstāvēt
A.Bērziņš norādīja, ka bērnu tiesību joma ir īpaša, jo bērns kā tiesību subjekts sevi nevar aizstāvēt. Ņemot vērā lielo nabadzīgo bērnu īpatsvaru, problēmas rada tas, ka trūcīgās ģimenes parasti nav sociāli aktīvas un nespēj aizstāvēt nedz savas, nedz bērnu tiesības.
A.Bērziņš uzskata, ka arī starptautiskā sabiedrība pašreiz tiešu spiedienu uz Latvijas valdību bērnu tiesību aizsardzības jautājumā tieši finansējuma piešķiršanā nevar izdarīt. ES nekādā veidā neregulē bērnu tiesības, jo šī joma ir pašu dalībvalstu ziņā. Ja ES iestāšanās sarunās tiktu skarts arī bērnu tiesību aizsardzības jautājums, tas būtu būtisks stimuls situāciju uzlabot.
Pēc UNICEF un ES aprēķiniem, pasaulē vismazāk no trūkuma cieš bērni Norvēģijā (3,9%) un Somijā (4,3%). Bet visaugstākie nabadzības rādītāji ir Meksikā – 26,2 procenti un ASV – 22,4. Statistikas dati tomēr nesniedz pilnu ainu, jo katrā valstī nabadzības koeficients tiek aprēķināts, ņemot vērā vidējos ģimenes izdevumus.
Bērnu tiesību jomā Latvijai ir saistoša Eiropas Padomes konvencija par bērnu tiesību aizsardzību. Tomēr, kā atzina A.Bērziņš, sasāpējušos jautājumus nedrīkst risināt, ņemot vērā vienīgi starptautisku kritiku. «Pēc ārvalstu ekspertu kritikas bērnu tiesību jomā jūtama sakustēšanās, taču tie ir kampaņveidīgi pasākumi, kas nespēj sniegt vērā ņemamus uzlabojumus. Par bērnu stāvokļa uzlabošanu jārūpējas katru dienu. Tai ir jābūt valsts prioritātei.»
