Ieskats festivāla «Ragana» izrādēs.
Sākums laikraksta 4., 12. un 19. maija numurā
Līdztekus pašmāju teātru kolektīviem festivālā piedalījās arī kolektīvi no Rīgas, Talsiem, Dobeles un Kuldīgas.
Galvaspilsētu pārstāvēja divi amatierteātri – Mazās ģildes teātra studija «Vinnijs» un Latvijas Universitātes studentu teātris.
Mazās ģildes «Vinnijs»
«Vinnijs» skatītāju vērtējumam piedāvāja H.Paukša lugu «Čir, čir» (režisores Ingūna Gremze un Karīna Šišlo). Kā atzinās pats autors, groteskā absurda ludziņa sarakstīta jau pirms 12 gadiem. Izrādes režisores savā uzvedumā piedāvā spēli (teātra žargonā «kapustņiku»), kas satur krietnu devu ironijas un asprātīga farsa. Jāteic, ka jaunie aktieri (13 – 20 gadu) pat neparasti labi pārvaldīja šīs spēles noteikumus.
Latvijas Universitātes studentu teātris
Studentu teātris ar nakts izrādi (tā sākās tieši pusnaktī) V.Vīgantes «Palmas zaļo vienmēr» noslēdza festivāla izrāžu maratonu. Šo izrādi vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji atceras kā latviešu teātra klasiku, kas spēja aizraut un saviļņot piecdesmito un sešdesmito gadu jauniešus. Pēc 1959. gada pirmizrādes Akadēmiskajā dailes teātrī izrāde kā vilnis pārvēlās amatierteātru skatuvēm, nesot līdzi romantisku jūsmu, pirmo mīlestību un tā brīža skolas aktualitātes. Skatoties studentu teātra izrādi, gribējās uzdot jautājumu – kādai mērķauditorijai tā adresēta? Režisors Visvaldis Klinstons «izlasījis» lugu ļoti tradicionāli – ar atpazīstamiem piecdesmito gadu formas tērpiem, ar tēliem, «kuri spēj pāraugt», un, protams, ar Induļa Kalniņa slaveno «Silavas valsi». Diemžēl – tradicionāli un garlaicīgi.
Talsu ģimnāzijas teātra studija «Te»
«Te» ar režisori Ingu Krišāni bija ķērusies pie pagājušā gadsimta sākuma krievu revolūcijas un proletariāta dziesminieka Vladimira Majakovska dramaturģijas (izrāde «Vladimirs Majakovskis»). Iespējams, ka izrādes režisorei ir sava motivācija – kāpēc jauniešiem tieši šodien un šādi ir jāspēlē Majakovskis. Man, pat cenšoties, šo motivāciju atrast neizdevās. Vēl lielāku izbrīnu radīja fakts, ka iestudējums godalgots skatē «Gada izrāde 2000». Jebkura dramaturģija dzīvo un «mirst» tieši uz skatuves, un režisoram jābūt tam, kas spēj dot lugai dzīvību. Skatoties izrādi, bija jādomā par visiem labi zināmo pasaku «Karaļa jaunais tērps». Varbūt atkal kādam «bērnam no pūļa» jāiekliedzas, ka «karalis ir pliks»?
Kuldīgas jauniešu teātra studijas
Kuldīdznieki savu pilsētu pārstāvēja ar divām teātra trupām – Bērnu un jauniešu teātra studiju un Kuldīgas kultūras nama jauniešu teātra studiju. Abu kolektīvu mākslinieciskā vadītāja – Daiga Pirtniece. Bērnu un jauniešu studijas sniegumā bija iespēja vērot D.Pirtnieces dramatizējumu I.Ziedoņa «Krāsainajām pasakām» ar nosaukumu «Pasaka šai reizei», bet kultūras nama jauniešu teātra studija piedāvāja D.Pirtnieces dramatizējumu «Kāzas» pēc P.Pētersona lugas «Fēlikss un Felicita» motīviem. Režisore abas izrādes veidojusi vairāk kā dejiskus, horeogrāfiskus uzvedumus, galveno akcentu liekot uz kustību. Uzvedumā «Pasaka šai reizei» «baletizētie» un raibie deju iestarpinājumi vēl iederējās pasakas žanrā, bet izrādē «Kāzas» tie kļuva pašmērķīgi un gausināja tempu. Gribētos režisorei novēlēt vairāk uzticēties vārdam un tā spēkam, jo P.Pētersona lugas «Fēlikss un Felicita» spēks slēpjas tieši vārda un domas spēkā.
Ādolfa Alunāna teātris
Kā jau tas pienākas senai teātra pilsētai, Jelgava tika pārstāvēta ar viskuplāko teātru un izrāžu skaitu.
Ā.Alunāna teātris skatītāju vērtējumam piedāvāja angļu izcelsmes autora Leonarda Geršes lugu «Tauriņi ir brīvi». Izrāde ir jaunā režisora Raivja Altrofa pirmais mēģinājums režijā. Jāpiezīmē, ka interesants un veiksmīgs. Izrādē galveno lomu spēlē pats režisors. Jautāts par to, vai nav grūti būt par izrādes aktieri un režisoru vienlaicīgi, Raivis atbild: «Grūti. It sevišķi vēl šajā gadījumā, kad jāspēlē akls cilvēks. Pusi skatuves es neredzu, īpaši izrādes laikā. Mēģinājumos ir citādi. Tad var apstādināt izrādi, paiet malā, apsēdināt kādu savā vietā un apskatīties, kā tas viss izskatās.» Asprātīgā sadzīves melodrāma stāsta par 60., 70. gadu Austrālijas jauniešiem, par viņu psiholoģiskajām un sadzīves problēmām, par dvēseles redzīgumu un fizisku aklumu, par iespējām būt garīgi brīviem. Būt brīviem kā tauriņiem. Tauriņš jau kopš antīkajiem laikiem ir bijis dvēseles, atdzimšanas un nemirstības simbols, kā arī dzīves īslaicīguma un skaistuma nepastāvības izteicējs. R.Altrofs: «Tu izlasi to darbu un jūti, ka tas ir kaut kas ļoti, ļoti tavs. Un tad vienkārši gribas cilvēkiem pastāstīt – kāda tur doma, kāda ideja visā iekšā!» Lai kļūtu par tauriņu, jāiziet grūts un garš ceļš. No šķietami nedzīvas un nevarīgas kūniņas jākļūst par lidojošu, krāsainu brīnumu. Tieši tādu ceļu izrādē noiet Raivja veidotais galvenais varonis. No vieglas – ironiski rotaļīgas attieksmes pret pasauli līdz sāpīgam dvēseles ievainojumam – tādu tēla amplitūdu savam varonim dod režisors un aktieris R.Altrofs.
Jelgavas Jaunais teātris
Austra Skujiņa «Un šonakt es nevaru klusēt» – dzejas, vēstules, dienasgrāmatas fragmenti. Režisore Lolita Truksne. Dramatisko kompozīciju skatuvei pielāgojusi pati režisore. Austru Skujiņu var lasīt dažādi: var nogrimt vientulības un bezcerības bezdibeņos, var baudīt dzīvi un ļauties neierobežotam priekam, var pie kafijas vai vīna glāzes meditatīvi vērot aizplūstam dzīvi… «Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,» – to A.Skujiņa saka par sevi un sev līdzīgiem. Tā varētu saukt arī galveno tēmu, kas vijas cauri dramatizējumam. Režisore uzvedumu veidojusi kā liriski meditatīvu noskaņu impresijas, norobežojoties no A.Skujiņas dzīves traģisma un dramatisma. Izrādē darbojas labs aktieru ansamblis, kurā saskaņoti sadzīvo gan aktieri ar bagātīgu skatuves pieredzi, gan aktieri, kuru gaitas uz skatuves ir tikai sākumā. Nosacīti galveno lomu dzejas izrādē spēlē jauna aktrise Liene Burba, kura ne tikai ir vizuāli līdzīga A.Skujiņai, bet arī ļoti atzīstami tiek galā ar grūto uzdevumu. Atšķirībā no pirmizrādes telpas risinājums festivāla izrādes laikā man likās pateicīgāks un veiksmīgāks. Noslēgtā telpa un iekārtojumā izmantotie soli, dod lielākas mizanscēnu iespējas, kā arī palīdz aktieriem sajust to atsvešinātības spēles stilu, ko prasa izveidotais dramatizējums. Austrai Skujiņai vienmēr paliks 23… Viņa dzīvo un skan savā dzejā – «…iesākta un nepabeigta, /kas visu mūžu meklēja sev ceļu/ kā avots kalnu iežos..»
Aldas Skrastiņas kustību izrāde «Sapņu lidosta». Nedaudz par izrādes tapšanas vēsturi. Divus gadus Jaunā teātra paspārnē un režisora A.Krūmiņa aizgādībā darbojās jauno aktieru studija, kur jaunie censoņi «ielauzās» teātra augstajās prasmēs un gudrībās. Un šos divus gadus ar viņiem kopā bija arī skatuves kustības, plastikas un dejas pedagoģe Alda Skrastiņa. Kā kursa noslēguma darbs tapa vienota kustību plastikas kompozīcija, kurā tika iekļauti gan ķermeņa plastikas, gan dejas elementi. A.Skrastiņas un studistu kopdarbs bija tik veiksmīgs, ka bija žēl to atstāt tikai «iekšējai lietošanai». Tāpēc, izdarot nelielas korekcijas, tapa uzvedums ar nosaukumu «Sapņu lidosta».
Latvijā dejas un kustību teātris ir samērā neapgūts un jauns žanrs, tāpēc slēpj sevī daudz neizmantotu rezervju. Par diviem lielākajiem pīlāriem šajā žanrā jāmin jau aizsaulē aizgājušais Ansis Rūtentāls un Olga Žitluhina. Kustību teātris no aktiera prasa ne tikai izcilu fizisko sagatavotību, bet arī labu aktierisko meistarību, jo šāda tipa izrādē aktiera spēcīgākais ierocis – vārds – viņam tiek atņemts. Tātad jānospēlē emocijām, mīmikai, plastikai, domai. Tapis kā mācību darbs, kustību uzvedums «Sapņu lidosta» nenes lielu dramaturģisko slodzi, vairāk to varētu nosaukt par tādām kā sapņu vīzijām, fantastmagoriskām ekspresijām. A.Skrastiņa uzvedumā piedāvā stāstu par ķermeni kā jūtīgu un smalku instrumentu, kas tiek apspēlēts gan sinhronās ansambļa kustībās, gan individuālās etīdēs. Sasniegt sinhronitāti ansambļa kustībā ir ļoti liela meistarība, un ne vienmēr tas izdodas pilnīgi, taču pati galvenā izrādes vērtība ir jauniešu atbrīvotība un dzīvesprieks, ar kādu viņi ļaujas kustības stihijai. Ceru, ka šis «nejaušais», bet ļoti veiksmīgais mēģinājums dejas un kustības teātra žanrā režisorei būs kā labs stimuls iecerēt un veidot atkal kādu jaunu projektu.
Festivāls aizskanējis, «Raganas» sārta dzirksteles izplēnējušas… Tās bija divas dienas, kuras rimtajā Jelgavas ikdienībā ienesa vērpeti prieka, mūziku un milzīgu mīlestību uz teātri. Gribu lielu paldies pateikt visiem «raganiskajiem» spīdolniekiem, kas spēja sagatavot šos teātra svētkus, bet īpašs paldies – šā festivāla idejas ģeneratoram un svētku dvēselei Agrim Krūmiņam. Lai pietiek spēka atkal reiz visus aizraut vienā trakā pārvērtību naktī!
