Ceturtajai lielākajai Latvijas pilsētai, kā zināms, sāpju un raižu netrūkst. Būtu vairāk nekā banāli tās kārtējo reizi uzskaitīt.
Ceturtajai lielākajai Latvijas pilsētai, kā zināms, sāpju un raižu netrūkst. Būtu vairāk nekā banāli tās kārtējo reizi uzskaitīt. Patrāpās šad tad arī pa vārgam cerību stariņam kādu no problēmām atrisināt. Iztaujājot deputātu kandidātus pirms marta pašvaldību vēlēšanām, vairums no viņiem grūtību lokā minēja arī niecīgās iespējas kvalitatīvi izbaudīt brīvo laiku Jelgavā. Arī starp tiem, kurus apkārtējie mēdz dēvēt par jauniešiem, visai populārs ir uzskats, ka Jelgavā vakaros nav ko darīt un tikpat kā nav kur aiziet (ja neskaita iestādījumus kolektīvai alkohola patērēšanai).
Jūlija sākumā pilsētas iedzīvotājiem un viesiem parādīsies vēl viena alternatīva aktīvai un kvalitatīvai atpūtai – pašlaik vēl topošā ledushalle, kuru varēs izmantot ne tikai sportam, bet arī sabiedrisko, kultūras un komerciālu pasākumu rīkošanai. No vienas puses par šādu projektu var tikai priecāties, bet, no otras, – jāatzīst, ka ceturtā Latvijas lielākā pilsēta nevar lepoties ar lielu analogu projektu daudzumu. Pilsētas tēviem, saprotams, darba kārtībā šādi jautājumi ir kaut kur pie beigām, jo sākumā jātiek galā ar STU maksātnespēju, savlaicīgi jāpabeidz Lielupes tilta remonts utt. Lai arī pilsētas Dome ir ceturtais halles līdzīpašnieks un triju gadu laikā apmēram 1,3 miljonu latu vērtajā projektā ir gatava piedalīties ar 53 tūkstošiem latu, pagaidām nav zināms, kad, piemēram, tiks noasfaltēts ceļš līdz hallei, kas darbu sāks pēc pusotra mēneša, un uz halli slidotgribētāji varēs kratīties pa zemesceļu. Šķiet, visai klasisks piemērs infrastruktūras attīstībai un uzņēmējdarbības videi Jelgavā.
Protams, ledushalles līdzīpašnieki gan privātos, gan kredītlīdzekļus ir ieguldījuši ar skaidru mērķi gūt peļņu, un pašvaldības iesaistīšanās privātbiznesā ir vairāk vai mazāk delikāta lieta. Taču Domei ir jādomā, kādā veidā tā spēs pelnīt naudu ilgtermiņā, un šāda, lai arī visai simboliska, līdzdalība daudzos projektos ilgtermiņā noteikti atmaksāsies. Nedrīkst aizmirst arī 20 pilnīgi no jauna radītās darba vietas, kas nav maz pat tādai pilsētai kā Jelgava. Kā atzīst viens no jaunceļamās ledushalles līdzīpašniekiem Rodijs Trankalis, atbalstu un ieguldījumus projektam neesot lieguši arī citkārt peltie monopolisti «Latvenergo», «Latvijas gāze» un «Lattelekom», savukārt viena otra vietējā uzņēmēja atbalsts neesot bijis vairāk kā cildinoši vārdi un draudzīgs uzsitiens uz pleca. Bet nevar teikt, ka projekta inciatoriem viss ritētu gludi. Lai jūlija sākumā jaunā halle varētu sākt darbu, uzreiz pēc Jāņiem jāsāk ledus saldēšana, bet halles īpašniekiem joprojām nav 42 tūkstošus latu vērtā ledus kombaina.
Šķiet, uzreiz būtu vērts pieminēt, ka jaunceļamā halle nebūs piemērota pasaules hokeja čempionāta vajadzībām, ja 2006. gadā Latvija to rīkos. Tik lielas ledushalles būvniecības un uzturēšanas izmaksas Jelgavā nestu vienīgi zaudējumus. Savukārt topošā halle ar 1500 vietām tribīnēs un ietilpību līdz 5000 cilvēkiem (koncertu rīkošanai) ir piemērota mūsu pilsētai, kas nu iegūs arī vēl vienu koncertzāli, kurā, domājams, varēs notikt arī lielāku estrādes zvaigžņu koncerti, kā tas ir Liepājā un Daugavpilī. It kā sīkums, bet lielāki «masu pasākumi» piesaistīs Jelgavai daudz cilvēku, kas savu naudu gribēs «atstāt» šajā pilsētā, maksājot par pakalpojumiem, kuru sfēru par īpaši attīstītu Jelgavā laikam nosaukt nevar.
Ja topošo ledushalli uzskatām par pirmo bezdelīgu Jelgavas sporta, atpūtas un izklaides industrijā, tad gribētos jautāt, vai pilsētas vadībai ir daudz maz reāla vīzija par šīs nepieciešamās un perspektīvās peļņu nesošās nozares attīstību. Lai arī Jelgava vēl ilgi nebūs Lasvegasa, vismaz par vienu normālu, pilsētas mērogiem un vajadzībām atbilstošu estrādi pašvaldība tā kā varētu padomāt. Vai atkal jāgaida kāds pašaizliedzīgs uzņēmējs? Cerēt nav kaitīgi.
