19. gadsimta Rīgas maģistrāts bija izdevis rīkojumu: katram, kas pilsētā iebrauc ar ratiem vai orēm, kā nodeva jāatved pāris akmeņu.
19. gadsimta Rīgas maģistrāts bija izdevis rīkojumu: katram, kas pilsētā iebrauc ar ratiem vai orēm, kā nodeva jāatved pāris akmeņu. Tā Rīga tika pie bruģa. Tikai dažas Vecrīgas ieliņas bijušas klātas kaltiem zviedru akmeņiem, citur izmantoti laukakmeņi. Savukārt zviedri prasījuši striktu maksu: par katru bruģakmeni vienu mārciņu sviesta.
Divdesmitais gadsimts, tā otra puse Latvijā ievazāja nevīžību, ko raksturoja arī pavirši uzklātais asfalts. To lēja ne tikai uz mazpilsētiņu kolorītajām bruģētajām ieliņām, bet arī lielai daļai akmenī kaltās Rīgas un Jelgavas. Visā Latvijā bija palikuši vairs tikai daži cilvēki, kas pieprata seno bruģiera amatu. Viņu māka ilgi nevienam nebija vajadzīga. Tikai «dzelzs priekškaram» krītot, ieraudzījām, ka Eiropas skaistāko pilsētu ielas un ceļi joprojām ir un tiek bruģēti, tāpēc no jauna radās interese par seno akmens klājumu. No tā laika arī pie mums bruģis kļuva arvien populārāks.
Videi draudzīgs un mūžīgs
Bruģis ir estētiskāks par asfaltu vai betonētiem ceļiem. Akmens bruģis kā jebkurš dabisks materiāls ir videi draudzīgs. Tas ir praktisks gan ieklājot, gan gadījumos, kad jātiek klāt pazemes komunikācijām: bruģi var vienkārši izjaukt un salikt. Turklāt bruģis ir mūžīgs. Eiropā vēl pašlaik ir ceļi, kas bruģēti Romas impērijas laikā.
Kopš sākta gala bruģēšanai ticis izmantots akmens. Latvijā, Vācijā, Skandināvijā tas ir galvenokārt granīts. Dienvidzemēs – Spānijā, Portugālē, Itālijā – travertīns, arī marmors. Beidzamajos gados pasaulē plaši izplatīts tā dēvētais betona bruģis (ko pareizāk tomēr esot saukt par plātnītēm). Savukārt dažos etnogrāfiskos, arī tūrisma, objektos un atpūtas vietās, privātmāju dārzos arvien biežāk bruģēšanai tiek izmantoti koka klucīši.
Bruģis no betona un koka
Betona bruģim var būt ļoti dažāda forma, tomēr tai nav praktiskas nozīmes. Daudz svarīgāka ir izturība. To nodrošināt iespējams, tikai precīzi ievērojot izgatavošanas tehnoloģiju un sastāvu, jo pat nelielas atkāpes var krasi mainīt šā seguma blīvumu un spēju uzsūkt ūdeni, kas savukārt sala iedarbībā ir bruģa lielākais ienaidnieks.
Koka bruģim izmanto impregnētus apaļkoku klucīšus, kas paliek pāri guļbūvju ražotnēs, bet iespējams, ka kaut kur no pārpalikumiem darina arī četrstūra formas klucīšus bruģēšanai.
Tradicionālais – no akmens
Tradicionāls tomēr ir akmens bruģis. Tas var būt skaldīts lielākos vai mazākos klučos (agrākos laikos to garums bija ap 30 cm, platums – ap 15 cm, bet augstumu izvēlējās atkarībā no paredzamās slodzes), var klāt bruģi arī no neapstrādātiem laukakmeņiem. Ja akmens fragmenti nepārsniedz 10 cm, to dēvē par mozaīku, tieši tā plaši izmantota Eiropā. Jo mazāki akmens gabali, jo bruģis lētāks.
Pirmie mūsdienu paaudzes bruģieri amatu apguvuši pirms gadiem sešiem, septiņiem. Uzņēmīgi puiši arodu mācījušies ārzemēs, galvenokārt Vācijā, tad prasmi veduši šurp. Zemgalē, tāpat kā daudzviet Latvijā, cilvēki atjauno vecās, iegādājas vai būvē jaunas mājas, tiek celtas sabiedriskās ēkas un citi objekti, tāpēc bruģa meistariem darba netrūkst. Īpaši kļūstot aizvien izplatītākam betona bruģim. Tas nenozīmē, ka visur jābūt vienveidīgam, pelēkam klājumam. Pietiekot pat vietām kādā joslā ielaist pušu grieztus bruģa gabalus, to faktūra un tikko atšķirīga krāsa jau būs pamanāma, atdzīvinot kopskatu, padarot cēlu vai taku aicinošu, mājīgu, savdabīgu. Ļoti interesanti pagalms, iebraucamais ceļš vai atpūtas stūrītis dārzā izskatās, ja kombinē, piemēram, betona bruģa klājumu ar dabīgiem laukakmeņiem.
Arī bruģis jāplāno
Tagad bruģēti gan sabiedriski objekti, gan privātmāju piebraucamie ceļi, pagalmi un atpūtas vietas. Lauku mājās ieteicams ieklāt koka bruģi – pie guļbaļķu pirtiņām, ūdenskrātuvju malās vai dārza līkloču celiņos tas rada ne ar ko neaizvietojamu efektu un iederas vislabāk.
Ja vēlaties ierīkot bruģi, vispirms jātiek skaidrībā, vai tas būs piebraucamais ceļš vai gājēju taka, vai labiekārtojamā teritorija būs paredzēta atpūtai, sportam vai darbam. Jāzina, vai būs zālājs, vai to paredzēts laistīt, kāds domāts apgaismojums, vai tiks veidota ūdenskrātuve utt. Ideāli būtu apkārtnes labiekārtošanu projektēt vienlaikus un kompleksi ar dzīvojamo (vai citu) ēku vai to kopumu. Tad apkārtnes labiekārtošanu iespējams sākt apmēram vienā laikā ar telpu iekšējo apdari un visu būvi kopumā pabeigt reizē. Tomēr biežāki ir gadījumi, kad labiekārtojama jau esošu būvju teritorija.
Kura firma bruģēs?
Daudzo bruģieru firmu vidū piemērotāko izvēlēties nemaz nav tik vienkārši. Vislabāk izraudzīties divas vai trīs firmas, izstāstīt to pārstāvjiem savu ieceri, bet pēc tam palūgt viņus aptuveni aprēķināt iespējamo maksu par darbu. Beigās varēs izvēlēties piemērotāko. Tikai dažas firmas darbojas ar dabisku akmeni. Dažiem strādniekiem ir Amatniecības kameras licences: ir meistari un zeļļi. Par meistaru zellis var kļūt triju līdz piecu gadu laikā. Bruģiera darbs prasa ne tikai zināšanas un precizitāti, bet arī pacietību un fizisko izturību (dienā katrs strādnieks pārcilā apmēram 12 – 15 tonnu akmeņu).
Bruģieriem ļoti svarīgi precīzi zināt klientu vēlmes un arī veidojamā objekta noslodzi: vai tas būs automašīnu stāvlaukums? Piebraucamais ceļš? Cik bieži pa to paredzēts braukt – ikdienā vai tikai nedēļu nogalēs? Vai zālājā pie pirtiņas iecerēts nodarboties ar sportu vai rīkot, piemēram, diskotēkas? Tikai pēc tam, kad viss noskaidrots, dizaineris veido projekta skici.
Bruģa kvalitātei ir vairāki priekšnosacījumi. To ietekmē amatnieku prasme. Tāpēc, pirms salīgt, der iepazīties ar attiecīgās firmas iepriekšējiem darbiem. Parasti šo firmu pārstāvjiem ir savs «portfolio» – fotogrāfiju albums un bruģēto objektu saraksts, kas parasti ir pietiekami daiļrunīgs.
Bruģim jākalpo ilgi – mūžīgi. Akmens bruģim dažas firmas dod 99 gadu garantiju – ar nosacījumu, ka tas netiks bojāts tīšām (piemēram, dažas trauksmainas janvāra barikāžu naktis, kad Doma laukumā Rīga tika dedzināti ugunskuri, bruģim nodarīja vairāk ļauna nekā tanki visā vēsturē).
No tehniskā viedokļa pats svarīgākais ir pareizi, atbilstoši bruģa paredzamajai slodzei ierīkot pamatni. Tā nozīmē to pašu, ko mājai kārtīgi pamati. Bruģa klātne kā sendvičs sastāv no vairākām kārtām. Pēc tam, kad noņemta augsnes kārta, klāj šķembas, tam virsū granti vai smiltis, pēc tam liek bruģi. Katrs slānis atsevišķi pamatīgi jānoblietē. Šāda «pīrāga» biezums atkarīgs no bruģim paredzētas slodzes. Gājēju celiņiem, piemēram, var pietikt pat tikai ar 10 centimetriem, bet transporta svaram pakļautajās vietās slānim jābūt jau 15 – 25 cm biezam.
Bruģējot Lielbritānijas vēstniecības pagalmu Rīgā, meistari tika iepazīstināti ar britu standartu prasībām: pamatni bruģim ierīkot ne mazāk par 70 centimetriem dziļumā. Meistari sākumā mēģināja paskaidrot, ka pie mums pietiekot ar 20 cm, bet angļi pastāvēja pie sava, jautādami, cik bieži pie mums klātni remontējot. Tika minēts kāds pārliecinošs gadu skaits. Bet angļi vēsā mierā atbildēja: «Nu, lūk. Bet mēs – nekad.»
No kāda akmens
Visbeidzot labam, izturīgam bruģim vajadzīgi kvalitatīvi materiāli. Mozaīkas akmeņus no granīta izgatavo arī Latvijā (šim nolūkam izmantojot laukakmeņus un granīta bluķus, piemēram, no Kurzemes jūrmalas Kaltenē), taču pārsvarā tos piegādā no ārzemēm. Produkcija tiek regulāri pārbaudīta, laboratorija paraugus lauž, spiež, stiepj, mērcē, saldē… Beidzamajos gados ražošanas tehnoloģija tik ļoti attīstījusies, ka betona bruģa (plāksnīšu) kalpošanas mūžs palielinājies apmēram četras piecas reizes. Tāpēc diezin vai Latvijā, kur valda konkurence, vairs iespējams mūsdienās iegādāties tādas trotuāra plāksnītes kā dažās Jelgavas ielās, kur tās sāka drupt, pirms vēl tika uzklātas.
Vēl, izvēloties bruģieru firmu, der painteresēties, vai tās specializējušās tikai lielu laukumu ierīkošanā vai arī meistaru prasme ir daudzpusīgāka. Daudzas no tām piedāvā ierīkot arī pakāpienus, dekoratīvos un sētas stabus, galdus, soliņus, pergolas, arkas un citas dārzu arhitektūras formas. Klientu fantāziju var ierobežot vienīgi naudas maks – bruģis ir samērā dārgs prieks. Speciālisti lēš aptuveni šādi: ja, piemēram, privātmāja izmaksā 100 000 dolāru, tad labiekārtošanai vajadzētu paredzēt 10 līdz 20 000. Bet tā, protams, nav dogma.
