Pirms 440 gadiem dibinātās Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsture ir ne vien spožākais laiks novada vēsturē, bet savas pastāvēšanas 234 gados arī nozīmīgākais posms Latvijas vēsturē.
Pirms 440 gadiem dibinātās Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsture ir ne vien spožākais laiks novada vēsturē, bet savas pastāvēšanas 234 gados arī nozīmīgākais posms Latvijas vēsturē. Šā perioda vēsturiskos faktus politikā, ekonomikā, tieslietās, ārpolitikā sasaista pētījumi par kuģošanu hercogistes laikā.
Kurzemes ģeogrāfiskais stāvoklis izsenis veicināja kuģošanu. Līdztekus jūras kuģošanai pastāvēja arī upju kuģošana. No 16. līdz 18. gadsimtam kuģošanai bija derīga ne vien Lielupe, bet arī Platone, Svēte, Vircava un citas upes, kas no mūsdienu viedokļa ir šauras un seklas. Hercoga Jēkaba laikā tika izstrādāti dažādi plāni par upju padziļināšanu.
Hercoga kuģu būvētavās
Kuģošana bija gan privātpersonu, gan pašu hercogu pārziņā, tomēr hercogu flote bija dominējošā. Nav skaidrs, vai pirmajam hercogam Gothardam Ketleram bijusi kuģu flote, bet ir zināms, ka viņa dēliem hercogam Frīdriham un Vilhelmam tās bijušas 10 – 12 kuģu lielas.
Plašu vērienu kuģošana ieguva hercoga Jēkaba laikā (1642 – 1682). 1634. gadā hercoga uzaicinātie holandiešu meistari sāka iekārtot hercogistē kuģu būvētavas, bet 1638. gadā ar īpašu līgumu hercogs Frīdrihs Jēkaba īpašumā nodeva Ventspils ostu ar visām būvēm tajā. Ventspils kuģu būvētavā, kas darbojās no 1638. līdz 1718. gadam, sākumā būvēja tirdzniecības, bet vēlāk arī kara kuģus. Pirmais kuģis uz ūdens tika nolaists 1639. gadā, bet pavisam hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Ventspils kuģu būvētavā tika uzbūvēti 44 kara un 70 tirdzniecības kuģi. No tiem hercoga Jēkaba īpašumā palika 60.
Kuģus būvēja Francijas un Anglijas vajadzībām. Pēc publicista J.Juškevica datiem, Francija hercogiste iegādājās 27, bet Anglija sešus kuģus. Savukārt hercogistes pētnieks N.Vīksniņš uzskata, ka minētais kuģu skaits hercogistē ir pārspīlēts, jo tajā laikā Dānijai bija 20 kuģu liela flote, Zviedrijai – 30, bet Francijai – 18 kuģi.
Otra kuģu būvētava, kas kalpoja hercoga vajadzībām, bija Kuldīgā (1638 – 1702), kur tapa kuģi upju flotei. Liepājā 1677. gadā tika uzcelta kuģu būvētava, kas darbojās līdz 1702. gadam.
Hercoga Jēkaba laikā kuģus būvēja pēc holandiešu flotes parauga, tas ir, izvairījās no pārāk lielu kuģu būvēm. Jāatzīmē, ka Holande vadošo lomu kuģu būvniecībā saglabāja līdz 1660. gadam, tad to pārņēma Spānija, bet vēlāk – Francija un Anglija. 1658. gadā Ventspils kuģu būvētavā strādāja 18 holandiešu, 7 vācu meistari un kvalifikācijas strādnieki. Zināms, ka tajā bija arī 37 latvieši.
Melns jūras vēzis uz sarkana fona
Tā laika kuģus var klasificēt jūras, upju, tirdzniecības un kara kuģos. Tie bija domāti tuviem un tāliem braucieniem. Kuģus tipos iedala atkarībā no mastu un klāju skaita – no 1 līdz 3. Kara kuģu mūžs bija 10 – 15 gadu, kvalitatīvākie kalpoja 50 – 80 gadu un vairāk. Atkarībā no kuģu nolietojuma savu mūžu nodzīvojušos kuģus varēja izjaukt un izmantot otrreiz kuģu būvniecībā vai saskaldīt malkā.
17. gs. otrajā pusē sāka būvēt līnijkuģus ar trīs mastiem, 2 – 3 lielgabalu klājiem; lielgabalu skaits varēja būt līdz 130. Līnijkuģi bija tā laika lielākie kara kuģi, paredzēti artilērijas kaujām. Hercogistes kuģu būvētavas šāda tipa kuģus nebūvēja. Ventspils kuģu būvētavā pārsvarā tapa vienklāja un divklāju kuģi. Piemēram, brigantīnas ar diviem mastiem, sauktas par šonerbrigām, bija 16. – 18. gs. tirdzniecības kuģi. Šos kuģus pirāti pielāgoja savām vajadzībām, uzstādot 6 – 8 lielgabalus. Vienklāja kuģa tilpums bija ap 800, bet divklāju – ap 1000 tonnām. Kuģa garums bija 30 – 40 m, platums – 10 m. Jēkaba laikā uz kuģa atradās 20 – 25 vīru komanda, 20 amatpersonu, 60 – 120 karavīru, kā arī vēl citas personas.
Par kuģa piederību hercogam liecināja karogs ar melnu jūras vēzi uz aveņsarkana fona. Šādu karogu izkāra hercoga karakuģi, bet tirdzniecības kuģiem bija cits karogs – šķērsām sadalīts karoga laukums, kuram vienā pusē bija balts četrstūris uz aveņsarkana fona, bet otrā – aveņsarkans četrstūris uz balta laukuma.
Hercogistē būvētajiem kuģiem nosaukumus piešķīra vācu vai latīņu valodā. Pārtulkoti latviešu valodā, tie būtu: Dižvīrs, Dāma, Drošsirdība, Lielais Jēkabs, Taisnība, Jaunais Kurzemes Princis, Gulbis.
Kurzemes kuģos esot bieži bijuši dumpji. Lielāko tiesu tie brieda pārtikas devu dēļ. Tās par sodu tika samazinātas. Bija gadījumi, kad atbildīgie bieži blēdījās, neizsniedzot pilnas porcijas. Vienas nedēļas brauciena uztura porcija bija 1,2 kg sālītas gaļas, 0,2 kg speķa, 0,3 kg sviesta, 2 kg cietmaizes (sausiņi), 0,5 l degvīna, 1 l ūdens vai alus. Porcijā ietilpa arī zirņi, putraimi un dažādi citi produkti. Pārtikas devu samazināšana bija vieglākais soda veids.
Pie vidējiem sodiem, kurus piemēroja jūrniekiem, piederēja sišana ar tauvas galu. Par smagākiem pārkāpumiem, piemēram, par kapteiņa vai virsnieka apvainošanu, piesprieda nāvessodu pakarot vai arī tā saucamo «ķīlēšanu». «Ķīlēšanā» noziedznieku piesēja pie garas tauvas, viņam pie kājām – 30 mārciņu smagu lielgabala lodi, uzvilka augstākajā rājā, tad no turienes laida lejā ūdenī un vilka pa to zem ķīļa, kamēr izvilka otrā pusē ārā. Reti kurš esot vairāk par trim reizēm šo procedūru izturējis, jo ķīlis sašķēla galvu.
Kurzemes ciemi Norvēģijā
Kuģu būve netieši veicināja metālrūpniecības, kokrūpniecības, tekstilrūpniecības un ķīmiskās rūpniecības attīstību. Naglas, ķēdes, enkuri, lielgabali, buras, tauvas, šaujampulveris – tas viss tika ražots hercogistes manufaktūrās. Dzelzs iegūšanai izmantoja vietējo purva un pļavu rūdu.
Ražošana ieguva lielus apmērus, un radās nepieciešamība pēc jauniem izejvielu avotiem. 17. gs. 60. gadu sākumā hercogs Jēkabs noslēdza līgumus ar Dānijas karali Frederiku III par rūdas ievešanu no Norvēģijas. Dānijas karalim pienācās desmitā tiesa no metālapstrādes ienākumiem.
Norvēģijā rūdu hercogistes vajadzībām ieguva Eidsvolā, Flekerē, Kungsbergā, Jūlsrūdā un citur. Izveidojās Ziemeļu uzņēmums, kas darbojās no 1665. līdz 1688. gadam. Norvēģijas rūdas ieguves vietās un cepļos strādāja hercogistes klaušu ļaudis, kas pēc Ziemeļu uzņēmuma darbības beigām neatgriezās hercogistē. Zināms, ka 1792. gadā Eidsvalā dzīvoja 48 latviešu ģimenes, kopskaitā 355 cilvēki. Vēl tagad zināmi divi Kurzemes ciemi Norvēģijā.
Kuģu būve un kuģošana ir cieši saistītas ar tirdzniecību. To sekmēja ģeogrāfiskais stāvoklis. Salīdzinājumā ar pārējām Latvijas teritorijas daļām hercogiste bija moderna valsts ar attīstītu ražošanu, kas spēja apmierināt ne tikai vietējo tirgu, bet arī saražot preces eksportam, iegūt īpašumā kolonijas Tobago un Gambijā.
Inese Stikute, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Vēstures nodaļas vadītāja
