Ekonomiskās sadarbības veicināšana un jaunu tās formu meklēšana, kopīgu uzņēmumu dibināšana un tirdzniecības sakaru attīstīšana starp Latviju un Poliju ir jomas ar milzīgas izaugsmes iespējām, kas mūsu uzņēmējiem jāturpina apgūt un veiksmīgi jāizmanto.
«Ekonomiskās sadarbības veicināšana un jaunu tās formu meklēšana, kopīgu uzņēmumu dibināšana un tirdzniecības sakaru attīstīšana starp Latviju un Poliju ir jomas ar milzīgas izaugsmes iespējām, kas mūsu uzņēmējiem jāturpina apgūt un veiksmīgi jāizmanto.»
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga
Gabaliņš Polijas zemes
Kongresu nams Rīgā pārvērties par gabaliņu Polijas zemes, kur koncentrēti šīs valsts saimnieciskās darbības panākumi aizvadītajos desmit, divpadsmit gados. Nacionālā Polijas izstāde – vērienīgākā, kāda jebkad rīkota mūsu abu valstu vēsturē, – pārliecinoši un uzskatāmi apliecina, ko īsā laikā var panākt, ja ir atjautība, uzņēmība, mērķtiecība un konsekvents valdības atbalsts uzņēmējdarbībai.
Trīs stāvos un plašā paviljonā pie Kongresu nama gandrīz 90 Polijas firmu iepazīstina galvenokārt ar mazo un vidējo uzņēmumu produkciju, sākot no pārtikas produktiem un to taras, parfimērijas un galantērijas izstrādājumiem, beidzot ar celtniecības, apkures un sanitāro tehniku, elektrotransformatoriem un autobusiem. Izstādē vienkop redzams vai viss, ko piedāvā mūsdienu veikali: putekļu sūcēji un cita sadzīves tehnika, trauki, elektronikas preces, apģērbi, sadzīves un rūpnieciskā ķīmija. Vairumā stendos eksponātus var iegādāties gan par naudu, gan apmaiņā pret apmeklētāju vizītkartēm. Šis akcents apliecina poļu racionālismu un izdomu: vienlaikus viņi gan nopelna, gan rod lietišķus kontaktus ar potenciālajiem partneriem Latvijā.
Vairākos stendos «Ziņas» pārliecinājās, ka poļu uzņēmēji labi orientējas Lietuvas saimnieciskajās norisēs, jo ar šo valsti viņus vieno gan vēsturiskās tradīcijas, gan beidzamajos gados ciešāk nostiprinātie ekonomiskie sakari. Turpretī Latvija poļiem ir vēl pasveša, lai gan ļoti interesanta valsts, pievilcīga gan kā ārējā tirgus daļa, gan kā iespēja veidot kopīgu biznesu. Tāpēc rūpīgi gatavotās ekspozīcijā redzamais līdzinās aisberga virsūdens daļai, zem kuras ir koncentrēti nozīmīgāki mērķi: ievērojami pilnveidot abu valstu ekonomiskos sakarus.
Izstādes apmeklētāji varēja uzskatāmi pārliecināties par to, cik nozīmīgs partneris var kļūt Polija, kas īsā vēstures nogrieznī no agrāras un «krūmu biznesa» valsts ar naturālas saimniekošanas iezīmēm kļuvusi par intensīvas, plaukstošas ekonomikas vidi, lai gan līdzīgi Latvijai piedzīvojusi ekonomisko depresiju. Taču poļi pratuši veiklāk uztaustīt attīstības ceļu. Būdami uzņēmīgi, viņi vienlaikus gan attīstīja tradicionālās nozares, gan apguva jaunu produktu ražošanu.
Uzskatāms piemērs ir Bolehovā (netālu no Poznaņas) pamestajos rūpnīcu korpusos 1996. gadā nodibinātā firmas «Neoplan» autobusu būvētava. Nepilnos piecos gados jaunizveidotā firmas filiāle «Neoplan Polska» sākusi producēt pašu konstruētus autobusus ar zemo grīdu un palielinātu izturību – «Solaris Urbino», kas atkarībā no modifikācijas var ietilpināt no 66 līdz 176 pasažieriem un ir veiksmīgs pilsētu sabiedriskā transporta risinājums, varētu būt interesants arī rīdziniekiem. Vienlaikus tiek izgatavoti komfortabli, mūsdienu pasaules standartiem atbilstoši tūristu autobusi, kā arī izpildīti individuāli pasūtījumi, piemēram, izgatavots autobuss – ambulance Katovices donoru stacijai, autobuss – pārvietojama izstāde firmai «Oriflame», autobusi lidostām.
Atjautība un uzņēmība
Vairums lasītāju noteikti atceras, ka aizvadītās desmitgades sākumā Latvijas ceļi bija pilni mazu rūcošu fiatiņu, kas tusnīdami vilka šurp gan krāšņus un nekam nederīgus turku izstrādājumus, gan «lupatas» un apšaubāmas kvalitātes saldumus no Polijas. Tas bija laiks, kad tirgus Rīgā un citās pilsētās bija pieblīvēts ar brezenta saliekamajām gultiņām, kas kalpoja gan par vitrīnu un leti, gan – ja bija nepieciešamas – arī par guļvietu nogurušajiem tirgoņiem. Pēc pāris gadiem tie paši uzņēmīgie poļu tirgotāji Latvijā ieradās jau manāmi tuklāki, viņi sēdēja vairs nevis sakņupuši mazajos fiatos, bet atgāzušies mersedesu sēdekļos. Tas bija «atspoļu» un čārterreisu laiks, kurā metās arī daudzi aktīvākie Latvijas sīkuzņēmēji. Viņi devās uz Turciju, Poliju, Ķīnu un kurp tik vēl, taču tikai dažiem no viņiem izdevās izķepuroties no ikdienas grūtībām, atvērt «nopietnus» veikalus un izdzīvot biznesā. Vairums viņu, neskaitāmas reizes sadūrušies ar mūsu valsts birokrātu vīzdegunīgo attieksmi, nodokļu un juridisko nesakārtotību, savu biznesu «aizklapēja ciet», bet paši devās strādāt uz – ārzemēm. Šādas skumjas domas uzvēdīja, aplūkojot izstādi. Tāpēc jo interesantāk no stendu pārstāvjiem bija uzzināt par stimuliem ražotājiem.
Uzņēmējdarbība Polijā
Šai valstī nopietni atbalsta uzņēmējdarbību. Visiem lietišķajiem subjektiem Polijā, ieskaitot ārvalstu uzņēmumus, ir vienādas piekļūšanas iespējas ārējām tirdzniecības operācijām. Principā visi preču un pakalpojumu veidi var būt komercdarījumu priekšmets bez jebkādiem ierobežojumiem. Licence nepieciešama gadījumā, ja policijas un aizsardzības nozares vajadzībām tiek importētas vai eksportētas tādas preces un to sastāvdaļas kā sprāgstvielas, ieroči un munīcija. Licence nepieciešama arī, importējot dažādas piedevas uz alkohola bāzes, alkohola produktus, cigārus, kurināmo, dabasgāzi un transporta iekārtu daļas. Licences atbilstoši kompetencei izsniedz ekonomikas vai citi ministri. Dažiem importējamo produktu veidiem nepieciešama sertifikācija.
Alkohola un tabakas izstrādājumu, dažu lauksaimniecības produktu un kurināmā ievešanai darbojas ievedkvotu un pagaidu aizliegumu sistēma, ko nosaka ekonomikas ministrs. Noteikts preču daudzums var būt bezmuitas kvotu priekšmets (piemēram, ES izlaiduma automobiļi, daži lauksaimniecības produkti). Kvotas, aizliegumi un citi mehānismi tiek mainīti atkarībā no Polijas tirgus prasībām. Tos var izmantot attiecībā uz preču grupām vai valstīm. Dažas preču grupas ievest ir kategoriski aizliegts, piemēram, divtaktu dzinēja automobiļus, sacīkšu mašīnas, kā arī par 10 gadiem vecākus bagāžas vai preču furgonus, par 6 gadiem vecākus kravas automobiļus, lielāko daļu atkritumu un toksiskās vielas. Imports un eksports ir pakļauti muitas uzraudzībai, kas tiek īstenota, pamatojoties uz Vienotā administratīvā dokumenta vienošanos un pavaddokumentiem – muitas deklarāciju un izcelsmes sertifikātu.
Kādus nodokļus maksā Polijā?
Visus nodokļu veidus Polijā apstiprina parlaments. Polijas nodokļu sistēmā pēdējos gados ir veiktas zināmās izmaiņas, lai paaugstinātu nodokļu sistēmas precizitāti, kā arī saskaņotību ar tirgus ekonomikas valstu nodokļu standartiem. Divas no svarīgākajām izmaiņām ir fizisko personu ienākuma nodokļa (FPIN) ieviešana 1992. gadā un apgrozījuma nodokļa nomainīšana pret pievienotās vērtības nodokli (PVN). Ārvalstu uzņēmumi, akciju sabiedrības un ārvalstu personas principā maksā tādus pašus nodokļus kā Polijas juridiskās un fiziskās personas, izņemot gadījumus, kad citādu nodokļu maksu paredz vienošanās par neaplikšanu ar dubultnodokļiem.
Juridisko personu ienākumu nodokļa aprēķināšanas pamats ir ienākumi, ko saprot kā starpību starp ieņēmumiem un izdevumiem to saņemšanai. 1999. gadā šā nodokļa likme bija 34%, 2000. gadā tā bija noteikta 30% apmērā. Lēmums paredz šā ienākuma pakāpenisku un konsekventu samazinājumu: 2001. un 2002. gadā – 28%, 2003. gadā – 24%, bet 2004. gadā – 22%.
Pievienotās vērtības nodoklis Polijā ieviests 1993. gada jūlijā. Tā pamatlikme ir 22%, taču darbojas arī atvieglotā likme – 7%, kas tiek piemērota virknei lauksaimniecības ražošanas līdzekļu (piemēram, minerālmēsliem), bērnu precēm, veselības aizsardzības precēm, būvmateriāliem un pakalpojumiem, kā arī atsevišķiem citiem pakalpojumu veidiem. Ir arī eksporta nulles likme. Taču ārvalstīs pasūtītie un Polijā sniegtie pakalpojumi tiek aplikti ar PVN 22% apmērā. Tikai pilnībā ārvalstīs sniegtos pakalpojumus izprot kā eksportu, un tieši tiem tiek piemērota nulles likme.
Bez tam no PVN atbrīvoti daži pārtikas produkti (piemēram, olas, zivis, bakalejas preces), kā arī sociālo un kultūras pasākumu pamatveidi (pasta pakalpojumi, pakalpojumi veselības aizsardzībā un izglītībā).
Papildus PVN dažas preces tiek apliktas ar akcīzes nodokli. Pavisam tam pakļauta 21 preču grupa (vieglie auto, medību ieroči, degvielas un eļļošanas produkti, plastmasas iesaiņojums, sāls, spirta un tabakas produkcija, augsto tehnoloģiju iekārtas, videokameras, jahtas, motorlaivas, smaržas u.c.) Akcīze atkarīga no preču veida un preču ražošanas vietas. Tā vienmēr augstāka ir importa gadījumā, un tās likme svārstās no 25 līdz 1900 procentiem.
Juridiskās un fiziskās personas, kas ir uzņēmumu akcionāri, tiek apliktas ar 20% dividenžu nodokli. No 2001. gada paredzēts šo nodokli samazināt līdz 15 procentiem.
Ar nekustamā īpašuma nodokli tiek aplikti visi nekustamā īpašuma veidi finansu ministra ik gadu publicētā dekrēta ietvaros. Šīs likmes tiek noteiktas ar vietējo pašvaldību institūciju (gminu) lēmumiem un var atšķirties atkarībā no administratīvā apgabala. Daudzas vietējās institūcijas pieņem zemākas likmes jaunām investīcijām. Taču vietējās nodokļa likmes nevar būt zemākas par 50% no maksimālajām likmēm. Vēl šogad paredzēts šo nodokli nomainīt, tā vietā ieviešot ar īpašuma vērtību saskaņotu kadastru: Finansu ministrija noteiks minimālo kadastra līmeni, bet vietējās varas institūcijas varēs to paaugstināt maksimāli par 30%.
Labs paraugs Latvijai
Izstādi atklāt bija ieradies Polijas Republikas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis. Šis žests bija spilgts apliecinājums tam, cik lielu nozīmi Polija piešķir kontaktu attīstīšanai ar Latviju. Arī, iestādamās par advokātu Latvijas drīzākai uzņemšanai NATO, Polija apliecina gatavību mūsu valsti uzskatīt par drošu, līdzvērtīgu partneri. Lai arī aizvadītajos gados daļai iedzīvotāju radies stereotips priekšstats par poļu precēm, «erzaca» produkcijas laiks šajā valstī ir beidzies, tās ražojumi lielākoties ir pasaules standartu līmenī. Latvijas uzņēmējiem patiešām demonstrēta laba skola, kā ar valstisku atbalstu attīstīt ekonomiku, kuras mugurkauls ir mazā un vidējā uzņēmējdarbība.
