Kopš eksāmenu uzdevumi skolām tiek izplatīti ar īpašiem kurjeriem, nevis nolasīti pa televizoru, kā tas bija agrāk, par tradicionālu kļūst biļešu jautājumu tirdzniecība.
Kopš eksāmenu uzdevumi skolām tiek izplatīti ar īpašiem kurjeriem, nevis nolasīti pa televizoru, kā tas bija agrāk, par tradicionālu kļūst biļešu jautājumu tirdzniecība un jauniešu sacenšanās ar tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, kas nelikumīgo tirdzniecību cenšas novērst. Kāpēc devīto un divpadsmito klašu audzēkņi pērk eksāmenu biļetes, «Pagrabā» apspriež Mārtiņš, viņš vidusskolu beidza pagājušajā gadā, un Kārlis, Modris un Līva, kas gala pārbaudījumus vidusskolā kārto šogad.
Kāpēc skolēni, riskējot bezjēdzīgi iztērēt diezgan lielas naudas summas, tomēr pērk eksāmenu biļetes?
Mārtiņš, Kārlis, Modris un Līva šajā jautājumā ir vienisprātis. Katram ir dabiska vēlme darbu padarīt pēc iespējas labāk, un, protams, ja ir iespējams iegādāties precīzus uzdevumus, eksāmenam var sagatavoties veiksmīgāk, turklāt galvu nepiebāžot ar it kā nevajadzīgām lietām, ko pārbaudījumā nemaz neprasīs. Un vēl – eksāmenu jautājumu gatavotāji, apgalvodami, ka šogad uzdevumi pirms eksāmena nekādi nevarot nokļūt tirdzniecībā, rada papildu kārdinājumu, tā teikt, lai pierādītu, ka tik perfekta tā sistēma nemaz nav. Un, protams, skolēnos ir arī zināms bara sindroms – ja viens jautājumus dabūjis, pārējiem arī ar tiem vajag iepazīties, lai visi, stājoties komisijas priekšā, būtu vienlīdzīgi. Taisnība ir arī tā – pat ja nopirktie uzdevumi nav īstie, nojausma par to, kas tiks prasīts eksāmenā, rodas. Tāpēc biļetes ir izdevīgi iegādāties.
Cita lieta – vai cilvēkam, šajā gadījumā skolēnam, eksāmenu biļešu pirkšana ir pieņemama. «Man», stāsta Kārlis, «šķiet muļķīgi vakarā pirms eksāmena pēkšņi saņemt it kā pareizos uzdevumus, kas nu cītīgi visu nakti jārēķina. Tā es tikai galvā sev visu sajaucu. Bez tam eksāmenā var atklāties, ka nopirktās biļetes bijušas nepareizas, varbūt, tās mācoties, neesmu pievērsies kādam daudz nozīmīgākam jautājumam. Tādējādi riskēju eksāmenu nokārtot sliktāk, nekā būtu to izdarījis bez pirktajiem uzdevumiem. Vēl man šķiet nepieņemami tas, ka tikai tādēļ, ka daži no klases audzēkņiem ir iegādājušies pārbaudījuma uzdevumus, eksāmens tiek atcelts visai klasei. Tas rada atkal jaunu stresu un pārdzīvojumus. Tāpēc negribu būt starp tiem, kuru dēļ eksāmens tiek pārlikts.»
Citādās domās ir Mārtiņš: «Es vidusskolas gala eksāmenus kārtoju pagājušajā gadā, bet šķiet, ka situācija nav mainījusies. Kopā ar klasesbiedriem mēs sametām naudiņu (katram vajadzēja maksāt nedaudz mazāk par pieciem latiem) un iegādājāmies vienu matemātikas eksāmena jautājumu kopiju. To pavairojām un izdalījām katram savas klases skolēnam, bet citu klašu un skolu audzēkņiem uzdevumus pārdevām. Kopijas gan bija vajadzīgas tikai dažiem vidusskolas beidzējiem, jo vairums uzdevumus jau bija iegādājušies.
Visus tos cītīgi izstudējām un ar pārliecību par veiksmi devāmies uz pārbaudījumu. Taču laikam ar pirkšanas un pārdošanas māniju pagājušajā gadā Latvijas vidusskolēni bija pārcentušies, jo matemātikas eksāmens tika atcelts. Uzzinājām, ka mūsu īpašumā bija pareizās biļetes. Arī otrajam eksāmenam biļetes pirkām, bet tās nebija pareizās. Mana klase mēģināja iegādāties eksāmenu uzdevumus citos priekšmetos, bet, ja nemaldos, tas neizdevās.»
Savukārt Līva un Modris eksāmenu biļetes pērkot nevis tādēļ, ka nejūtas droši par savām zināšanām, bet gan tāpēc, ka, nostājoties eksaminētāju priekšā, negrib būt sliktākās pozīcijās kā klasesbiedri, kas uzdevumus iegādājušies. «Uz nopirktajām biļetēm nepaļaujos kā uz patieso variantu. Es tās, protams, pārskatu, bet neaizmirstu arī pārdomāt citas tēmas, kas pirktajos uzdevumos varbūt nemaz nav minētas,» noteic Līva. Viņas viedoklim pilnībā piekrīt Modris. Abi jaunieši arī stāsta, ka pēdējā vakarā pirms eksāmena galvā nav iespējams «sabāzt» trīs gados mācīto, tādēļ vispareizāk rīkojoties tie skolēni, kas par gala eksāmeniem domā nevis pēdējā brīdī, bet visā mācību laikā.
Vai šogad skolēniem tiek pārdoti arī pareizie uzdevumi un ar kādu priekšmetu biļetēm visbiežāk tirgojas?
Kārlis: «Man nav ne jausmas, kāda šogad ir situācija ar eksāmenu uzdevumiem. Ja jau pagājušajā gadā pareizie uzdevumi bija pieejami, kāpēc lai tā nebūtu arī šogad? Tiesa, cilvēki, kas nodarbojas ar biļešu tirdzniecību, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem par pieklājīgu naudu, acis nepamirkšķinot, var pārdot arī «falšus» uzdevumus.»
Līdzīgās domās ir arī pārējie diskusijas dalībnieki: lai cik pašpārliecināti un droši runātu centralizētā eksāmena rīkotāji un uzdevumu gatavotāji, esmu pārliecināts, ka lietā, kur iesaistīts tik daudz cilvēku, noplūde būs vienmēr. Kaut vai eksāmenu biļešu pavairošanas laikā. Cik tur tā darba – paņemt un kabatā iebāzt vienu no tūkstošiem lapiņu, kas iznākusi no kopētāja. Un kur ir garantija, ka eksāmenu jautājumu gatavotājiem pašiem nav bērnu vai mazbērnu, kam arī šogad priekšā ir eksāmeni? Kura māte vai tēvs ļaus mocīties paša bērnam, ja ir iespējams tik vienkāršs atrisinājums? Tā spriež jaunieši. Viņi arī zina, ka vispopulārākā ir tirdzniecība ar matemātikas eksāmena uzdevumiem, taču skolēni pieprasot arī svešvalodas un citu priekšmetu uzdevumus.
Pagaidām vidusskolas beidzēji negrib radīt sev papildu sarežģījumus. Viņi atturas atbildēt uz jautājumu, vai eksāmenu biļetes tiek pirktas.
Kas būtu jādara, lai turpmāk vairs netirgotos ar eksāmenu biļetēm?
Kārlis: «Es zinu, ka šogad ir izveidots speciāls uzticības tālrunis, uz kuru piezvanot, var informēt par eksāmenu biļešu tirdzniecības gadījumiem. Tas tika noorganizēts, lai nodrošinātu eksāmenu godīgu norisi, skolēnu darba objektīvu vērtēšanu un operatīvāk risinātu iespējamos sarežģījumus eksāmenos. Taču diezin vai ir skolēni, kas šo uzticības tālruni tiešām izmanto. Ja nu vienīgi daži pilnīgi likuma un godīguma kalpi. Bet vispār, cik esmu runājis ar saviem un draugu vecākiem, viņi visi labākas atzīmes dēļ ir atbalstījuši uzdevumu pirkšanu un pat nav kurnējuši, ja šim pasākumam vajadzējis ziedot naudiņu.
Man šķiet, ka pašlaik eksāmenu jautājumu pirkšanas un pārdošanas plūdi ir kļuvuši tik lieli, ka tos apturēt būtu ļoti sarežģīti. Varbūt vajadzētu atgriezties pie vecās metodes, kad eksāmenu uzdevumi tiek nolasīti pa televizoru. Varbūt maldos, bet tirdzniecības bums sākās tieši ar pāreju uz centralizēto eksāmenu kārtošanu. Līdz tam nevienam pat prātā neienāca, ka eksāmenu jautājumus varētu pirkt.»
Arī Modris, Līva un Mārtiņš uzskata, ka pirmām kārtām būtu jāatceļ uzdevumu izsūtīšana uz skolām un jāatgriežas pie vecās sistēmas ar televizoriem. Viņi arī domā, ka cītīgāk būtu jāstrādā tiesībsargājošām iestādēm, bet uzdevumu izstrādāt drīkstētu tikai tādi cilvēki, kam ir ļoti laba alga un kam pašiem nav bērnu absolventu.
