Latvijas Zemnieku federācija pēdējā pusgada laikā jau trešo reizi vērsās Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē ar ierosinājumu un lūgumu atkārtoti izskatīt jautājumu par zemes pirkšanu un pārdošanu ārvalstniekiem.
Latvijas Zemnieku federācija pēdējā pusgada laikā jau trešo reizi vērsās Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē ar ierosinājumu un lūgumu atkārtoti izskatīt jautājumu par zemes pirkšanu un pārdošanu ārvalstniekiem. Latvijas zeme allaž bijis iekārojams objekts. Tā īsti brīvi un neatkarīgi pēdējā gadu tūkstotī esam bijuši tikai pavisam īsus mirkļus. Mēs esam kalpojuši vāciešiem, zviedriem, poļiem, krieviem. Ko tu pret pārspēku padarīsi? Esam liekušies un atkal cēlušies cīņai par neatkarību un savu zemi. Beidzot atkal esam neatkarīgi. Tikai savu zemi neturam nekādā vērtē. Pierādījums tam ir apsolījums no 2003. gada 1. janvāra atcelt ierobežojumus Eiropas Savienības fiziskajām un juridiskajām personām zemes (arī lauksaimniecībā izmantojamās) iegādei.
Pārējās kandidātvalstis nav tik labvēlīgas. Kā žurnāla «Agrofokuss» maija numurā izteicies komisārs Eiropas Savienības paplašināšanas jautājumos Ginters Ferhoigens, viņš ir gatavs pieņemt kandidātvalstu prasību par zemes tirgus pārejas periodu. Komisārs arī atzīst nepieciešamību aizsargāt kandidātvalstis no lauksaimniecības un meža zemju izpirkšanas, jo tajās ir ļoti zemas cenas. Tomēr G.Ferhoigens uzskata, ka Polijas prasītie 18 pārejas gadi ir par daudz, citas valstis prasa no desmit līdz 12 gadiem. Taču ES viedoklis tiks noskaidrots līdz jūlijam, bet sarunas varētu pabeigt līdz šā gada beigām.
Tā, lūk. Latvija ir tik konsekventa savā izpatikšanas politikā, ka atsakās pat no piedāvātā.
Zemkopības ministrija negrib piešķirt subsīdijas zemes iegādei, pirmām kārtām tāpēc, ka brīvais tirgus sekmēs zemes cenu celšanos (ES dalībvalstīs hektāra cena svārstās no 4000 līdz 7000 latiem, bet pie mums tā pat auglīgajā Zemgalē maksā ap 700 latu). Otrām kārtām subsidēšana jau notiek netieši – caur modernizācijai paredzētajām subsīdijām, tā atbrīvojot līdzekļus zemes pirkšanai. Tikai rezultāts nav rožains – nospiedošam zemnieku vairākumam nav naudas, lai pirktu brīvo zemi. Vēl trakāk, viņiem jau piederošā zeme var nonākt banku īpašumā, jo bieži vien ir ieķīlāta. Bet bankas Latvijā pieder skandināviem, vāciešiem, frančiem. Kas atliks latviešiem? Braukt piepelnīties uz Īriju par laukstrādniekiem, uz Vāciju par guvernantēm, uz Norvēģiju par medicīnas māsām, uz Itāliju par ielasmeitām. Bet Eiropas Savienībai pat tas nepatīk un top likums par brīvā darbaspēka tirgus ierobežošanu…
Ceram, ka Zemkopības ministrija respektēs Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes ierosinājumu un prasīs Ministru kabinetam pārskatīt zemes pārdošanas nosacījumus. Ja valdības lēmums būs mums pozitīvs, šo jautājumu skatīs Saeimas komisijas, un tās var ierosināt jau noslēgtās ES sarunu sadaļas atvērt no jauna.
