Kad «Ziņu» 22. maija numurā publicēju plašu rakstu par Kandavas novadu, saņēmu dažus pārmetumus par to, ka «kāds laikam autoram samaksājis», lai propagandētu administratīvi teritoriālo reformu.
Kad «Ziņu» 22. maija numurā publicēju plašu rakstu par Kandavas novadu, saņēmu dažus pārmetumus par to, ka «kāds laikam autoram samaksājis», lai propagandētu administratīvi teritoriālo reformu. Taču, ja kaut kas ir patiešam labs, tad tā ir vienkārši pozitīva pieredze, ko, manuprāt, der zināt. Tāpēc šoreiz – par sociālo aprūpi Kandavas novadā. Lai lasītāji zinātu, kā ir citur. Un būtībā ir vienalga, kāda ir sasniegumu formālā bāze, galvenais, ka ieguvēji ir iedzīvotāji.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā valstī sāka veidot jaunu sociālās palīdzības sistēmu. Gadu iepriekš tika pieņemts likums «Par sociālo palīdzību», kas noteica valsts un pašvaldību pienākumus sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanā.
Līdz 1997. gadam sociālās palīdzības sistēma, kurai bija jānodrošina palīdzības sniegšana plašam iedzīvotāju lokam, funkcionēja vāji. Pašvaldībām bija problēmas noteikt prioritātes sociālajā palīdzībā un veicināt alternatīvo sociālās palīdzības pakalpojumu attīstību: trūka sociālo darbinieku, bija zema viņu kvalifikācija un vājš biroju tehniskais aprīkojums, nebija pietiekami izstrādātie kritēriji sociālās palīdzības saņemšanai.
1995. gadā Labklājības ministrija kopā ar Pasaules Banku (PB) sāka darbu pie Labklājības reformas projekta, kas paredzēja veikt reformu arī sociālajā palīdzībā. Tika izstrādāts sociālās palīdzības dokuments «Baltā grāmata» un biznesa plāns. Lai pārbaudītu, kā tiks realizēta reforma, lai izplatītu darba pieredzi Latvijas pašvaldībās, bija paredzēts īstenot pilotprojektu. Jautājums bija – kur to sākt.
Pašreizējā Kandavas novada teritorijā 1995. gadā katrā pašvaldībā (Kandavas pilsētā, Kandavas, Cēres, Zemītes un Matkules pagastā) strādāja viens sociālais darbinieks. Palīdzība trūcīgajiem tika sniegta, ja bija nauda un ja deputātu vairākums attiecīgi nobalsoja. Lielākā daļa potenciālo klientu netika regulāri apmeklēti. Sociālā palīdzība aprobežojās ar pabalstu un brīvpusdienu piešķiršanu, tika izdalīts arī humānās palīdzības sūtījumu apģērbs. Tolaik pat nezināja, kas ir sociālās rehabilitācijas darbs ar alkoholiķiem un ģimeņu terapija.
1996. gadā, sākot pagastu apvienošanos, sāka veidoties pašreizējais Kandavas novads. Tajā pašā gadā Labklājības ministrija izsludināja konkursu par iespējām veikt pilotprojektu sociālajā palīdzībā. Kandavnieki piedalījās konkursā un uzvarēja. Kāpēc tieši kandavnieki? Lūk, galvenie kritēriji:
visas apvienotās pašvaldības bija ieguldījušas daudz līdzekļu sociālās palīdzības attīstībā;
bija jau izveidots un veiksmīgi darbojās veco ļaužu nams – pansionāts;
kandavnieki pirmie Latvijā reāli sāka teritoriālo reformu.
Kandavas pilsētai vai arī kādam no pagastiem vienam šādu projektu īstenot nebūtu pa spēkam. Turpretī apvienoti darbojoties, sociālās aprūpes projekta finansēšanā kļuva iespējams piesaistīt šādus līdzekļus:
Pasaules Bankas aizdevums Ls 255 372;
Latvijas Republikas investīcijas Ls 83 260;
Zviedrijas valsts grants USD 527 329;
Pašvaldības līdzekļi Ls 30 000;
pašvaldība katru gadu finansē centra darbību un sociālās palīdzības pabalstus.
Galvenais pilotprojekta uzdevums bija attīstīt alternatīvās aprūpes formas un pilnveidot informācijas plūsmu, lai palīdzības ņēmējs būtu informēts par iespējām saņemt kvalitatīvu palīdzību un palīdzības atteikuma gadījumā būtu iespēja demokrātiska jautājuma pārsūdzība.
Kandavnieki īstajā laikā izmantoja pavērto iespēju.
Kandavas pilsētā ar lauku teritoriju 1996. gadā bija 6573 iedzīvotāju, no viņiem 32,3% bija saņēmuši sociālo palīdzību. Pašvaldības sociālais budžets bija 71 764 lati (24,42% pamatbudžeta). Sociālā palīdzība galvenokārt tika sniegta dažādu pabalstu veidā, par kuru piešķiršanu divreiz mēnesī lēma sociālo lietu komiteja. Tā kā nebija skaidru kritēriju, bija iespējama subjektivitāte pabalstu piešķiršanā, arī tā saņemšanas laiks bija līdz divām nedēļām. Lai arī 89,14% no sociālā budžeta tika izlietoti pabalstiem, naudas nepietika. 57% pabalstu saņēmēji bija pensionāri. Pašvaldībā dzīvoja 243 vientuļi veci cilvēki un 20 vientuļi invalīdi, bet mājās tika aprūpētas tikai 23 personas. 60% veco ļaužu izmantoja pilsētas slimnīcas pakalpojumus un atradās tur 10 – 14 dienu, jo slimnīcā ienāca ar ielaistām kaitēm. Tā kā slikti kursēja sabiedriskais transports un trūka naudas, cilvēki mediķu palīdzību meklēja tikai kritiskās situācijās. Līdzīgi bija arī 42 trūcīgās un riska ģimenēs, kurās auga 124 bērni un viens vai abi vecāki lietoja alkoholu. Nebija zinošu speciālistu, kas spētu veikt sociālo darbu ar šo bērnu vecākiem. Naudas pabalsti pie klienta nonāca pa dažādiem ceļiem – tos administrēja valsts, rajona un vietējās pašvaldības sociālās palīdzības sistēmas, bet alternatīvās sociālās aprūpes formas netika attīstītas.
Tagad, pēc četriem gadiem, situācija mainījusies līdz nepazīšanai. 1999. gada augustā tika atklāts sociālās palīdzības centrs, kura izveidei izmantots Pasaules Bankas bezprocentu kredīts (tas jāatdod līdz 2012. gadam) un pašu līdzekļi – ap 300 000 latu. Valsts daļēji sedza ēkas iegādi. Ar Zviedrijas dāvinājumu tika galvenokārt samaksāts par speciālistu sagatavošanu. Pavisam Kandavas novadā tagad strādā 34 sertificēti sociālās aprūpes darbinieki. Viņu algām un transporta izdevumiem tiek izmantoti pašvaldības budžeta līdzekļi (ap 150 000 latu gadā).
Mūsdienīgā ēkā iekārtotajā sociālās palīdzības centrā ik mēnesi apkalpo apmēram 1900 cilvēku. Ikviens vispirms nokļūst Informācijas un pabalstu nodaļā. Tur tiek noskaidrota klienta vajadzība, un, iespējams, jau pēc 15 minūtēm viņš saņem pabalstu (viena no nodaļas telpām ir kase, kur uzreiz izsniedz pabalstu). Šajā nodaļā ir visa informācija par klientiem, lai varētu sekmīgi risināt viņu problēmas atbilstoši tā dēvētajai GMI (garantētā minimālā ienākuma) sistēmai, nodrošinot pabalstus šajā apjomā ne ilgāk kā deviņus mēnešus, vienlaikus palīdzot cilvēkiem iekārtoties darbā vai citādi (piemēram, pievēršoties uzņēmējdarbībai) gūt ienākumus. Taču ir daļa cilvēku, kas vispār nevēlas strādāt. Viņiem pēc noteiktā laika pabalsts tiek liegts. Vienīgi, ja ir bērni, tiek palīdzēts citādi – brīvpusdienas skolā, bezmaksas bērnudārzs u.tml.
Informācijas nodaļā speciālisti arī uzreiz izdara un uzraksta slēdzienu, ja klientiem nepieciešama sociālā aprūpe, aprūpe mājās vai ģimenes terapija. Šī nodaļa koordinē sociālās aprūpes centra visu pārējo nodaļu darbu. Otrā ir Aprūpes nodaļa, kas veic vairāku pakāpju aprūpi. Vieglā un vidējā aprūpe ir tad, ja klientam jāienes malka, jāiegādājas produkti. Tas tiek nodrošināts vienas divu stundu laikā. Smagā aprūpe – ja klienti pārvietojas ar grūtībām vai vispār piekalti pie gultas. Un trešā pakāpe – luksusaprūpe, kurā ietilpst dažādi īpaši pakalpojumi, par kuriem ir jāmaksā.
Centra trešā ir Sociālās rehabilitācijas nodaļa. Novadā ir 360 invalīdu, kas centrā saņem palīdzību pēc individuālām rehabilitācijas programmām. Tātad iznāk, ka sociālās aprūpes centrs pat nedaudz iesniedzas mediķu lauciņā, un centra darbinieki tāpēc nevar iedomāties darbu atrauti no ģimenes ārstiem un slimnīcām. Posmi dažādi, ķēde viena.
Īpaša ir Ģimenes nodaļa, kurā strādā divi sociālie darbinieki. Turpat darbojas bāriņtiesa, kas cenšas ģimenes saglabāt, palīdzot risināt sarežģījumus. Ja ģimenes sadarbojas ar bāriņtiesu, viss kārtībā, ja piedāvāto palīdzību ignorē, tad bērni no nelabvēlīgajām ģimenēm tiek nodoti aizbildņiem (Kandavas novadā ir 80 aizbildņu ģimeņu). Šīs nodaļas darbinieku rūpju lokā ir arī bezdarba, alkoholisma un citas līdzīgas problēmas.
Visbeidzot sociālās aprūpes dienesta telpās darbojas dienas centrs. Tajā var iegriezties, rast patvērumu (piemēram, ģimenes strīda gadījumā, kādas nelaimes dēļ vai līdzīgi) vai vienkārši pabūt kopā cilvēkos, palasīt jaunāko presi vai paskatīties TV pārraides.
Sociālo darbinieku alga ir 150 latu. Centra vadītājs, kas visu šo informāciju sniedza «Ziņām», mēnesī saņem 200 latu.
Tāds nu ir sociālās aprūpes modelis Kandavā.
Žūpas – ienaidnieki paši sev
Ik mēnesi palīdzību saņem ap 1900 iedzīvotāju.
Trīs «nedrīkst», ja cilvēku iekārto darbā: nedrīkst lietot alkoholu, slinkot, apdraudēt darba kvalitāti.
Vientuļajām māmiņām, cilvēkiem, kas nav invalīdi, bet kuriem ir garīgas attīstības traucējumi, un citiem pašvaldība pirmo pabalstu (Ls 1,50) izsniedz uzreiz, pēc tam viņus norīkojot darbā. Prasība: jābūt skaidrā prātā.
Ar šo gadu vienu dienu nedēļā Kandavā pieņem narkologs.
