Par vienu no Latvijas politiķu iecienītākajiem hobijiem neapšaubāmi var uzskatīt skriešanu pēc aizejošiem vilcieniem.
Par vienu no Latvijas politiķu iecienītākajiem hobijiem neapšaubāmi var uzskatīt skriešanu pēc aizejošiem vilcieniem. Vilcieniem, kuros iekāpšana beigusies jau pirms daudziem gadiem un kuri strauji tuvojas neaizsniedzamības robežai. Jāsaka, reizēm šāda skriešanās ir visai patīkama nodarbe vēlētāju acu aizmālēšanai, jo mūsu valstī pagaidām vēl nav grūti kāpināt politiskās popularitātes reitingus ar darbības imitāciju. Un te nu netrūkst iespēju izvērsties. Viena no vienkāršākajām iespējām ir pagātnes bungu rībināšana, kur daudz izdomas nevajag. Jāatrod tikai vainīgais – un uz priekšu. Attiecībā uz Valsts drošības komiteju (VDK) un nupat kā izveidoto kārtējo parlamentāro izmeklēšanas komisiju, kas pētīs 1991. gadā Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija īpaši pilnvarotā deputāta Pētera Simsona un PSRS Valsts drošības komitejas pārstāvju parakstīto «slepeno» protokolu, atliek tikai pasmaidīt – neba jau nu pēkšņi parlamentāriešus ir ieinteresējis 10 gadu veca dokumenta saturs. Vienkārši tuvojas kārtējās Saeimas vēlēšanas, un minētās komisijas izveides iniciatori «TB»/LNNK aktīvisti kārtējo reizi mēģina izspēlēt «čekas» trumpi. Sākumā runa bija par tā saucamajiem «čekas» maisiem un iespējām to saturu publiskot. Tagad ir protokols, kas tiks pētīts droši vien līdz nākamā gada rudenim, lai vēlētāji pagūtu labi ielāgot, kuri tad ir tie labie, kas izmeklē «nodevīgo» līgumu ar VDK.
Protokolā, kura pilnais teksts lasāms ziņu aģentūrā LETA un kurš, starp citu, parakstīts tikai dažas dienas pēc bēdīgi slavenā 1991. gada augusta puča, tiešām var atrast ne vienu vien, maigi sakot, dīvainību. Piemēram, minētais dokuments paredz, ka LR Ministru Padomei tiek uzdots nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību bijušās LPSR VDK darbinieku iekārtošanā darbā. Tā, lūk. Jāšaubās, vai šādas garantijas bija tiem, kas atradās uz barikādēm un, riskējot ar dzīvību, aizstāvēja Latvijas valstisko neatkarību.
Savukārt diez vai nopietni var uztvert protokolā rakstīto, ka PSRS VDK apņemas nodot Latvijas Republikai tās arhīva lietas un materiālus attiecībā uz Latviju un tās pilsoņiem, kas atrodas PSRS VDK arhīvos ārpus Latvijas Republikas un ir nepieciešamas, lai reabilitētu personas, vai kurām ir vēsturiska vērtība Latvijas Republikai. Jāšaubās, vai kāda nopietna valsts, vēl jo vairāk komunisma pārņemtā Krievija, būtu gatava atstāt kādā citā valstī savu drošības vai izlūkošanas aģentu sarakstu. It īpaši, ja bijušajai PSRS VDK bija vairāk nekā pietiekami laika, lai izvestu visus potenciāli mums «visinteresantākos» dokumentus. Jāpiekrīt tiem vēsturniekiem, kuri domā, ka Latvijā palikušie «čekas» maisi drīzāk uzskatāmi par provokāciju pret pašmāju politiķiem, jo tajos ir atrodama tikai neliela daļa ar VDK sadarbības personām. Bet, ja nav visu, kamdēļ publiskot vienus, ja otri turpinās dzīvot netraucēti un varbūt strādāt sazin kādu dienestu labā.
Cita lieta ir Saeima vai pašvaldību iestādes, kā arī darbs drošības, aizsardzības vai iekšlietu struktūrās, kur bijušajiem VDK darbiniekiem nekādā gadījumā nevajadzētu atrasties. Starp citu, visai jaukā ideja ierīkot Rīgas Stabu ielas «stūra mājā» muzeju nezin kādēļ nav guvusi atsaucību. Laikam vēl daudziem atmiņas par šo iestādi, pa kuras logiem varēja redzēt Sibīrijas tāles, turpina sildīt sirdi.
Ir vairāk nekā skaidrs, ka minētais protokols nav parakstīts Latvijas interesēs un dzīvē daudz kas no tā ir attīstījies citādi. Taču gribētos pajautāt jaunizveidotās izmeklēšanas komisijas biedriem, kur viņi bija deviņdesmito gadu sākumā, kad šīs lietas vēl bija maināmas. Un kāpēc, teiksim, 1992. vai 1993. gadā netika pētīts minētais dokuments un tā parakstīšanas apstākļi.
Tagad vilciens ir aizgājis, un, kā runā, pēc kautiņa nav jēgas vicināt dūres. It īpaši, ja Latvija vēlas integrāciju, nevis divkopienu valsti. Provokāciju, domājams, netrūks tik un tā, bet partijām vajadzētu sākt radošāk meklēt iespējas sava politiskā kapitāla vairošanai.
