Runājot par administratīvi teritoriālo reformu, vispirms būtu jāņem vērā mūsu lauku iedzīvotāju dzīves līmenis.
Runājot par administratīvi teritoriālo reformu, vispirms būtu jāņem vērā mūsu lauku iedzīvotāju dzīves līmenis. Daudzas ģimenes iztiek ar bērnu pabalstu. Nākamais būtu mūsu ceļu salīdzinājums ar Rietumeiropas ceļiem, un tuvākajā laikā nav arī gaidāms uzlabojums. Cik dzelzceļa līniju ir slēgts un cik nākotnē ir nolemts slēgt!? Mūsu valstī ir vietas, kur satiksmes autobuss kursē vienu vai divas reizes nedēļā. Ja katrā ģimenē būtu pieejama automašīna un uz ģimenes locekli ienākumi būtu divsimt trīssimt latu mēnesī, nebūtu nekādu problēmu aizbraukt līdz pašvaldībai kaut simts kilometru, kā arī līdz ārstam un bērniem uz skolu. Pašlaik tā būtu problēma. Atcerēsimies, kā tika apvienoti kolhozi. Centrs uzplauka, bet nomale palika aizmirstībā.
Pēc apvienošanās tikšot ietaupīti miljoniem latu. Gandrīz vai paradīze! Kādreiz to pašu solīja Hruščova kungs – mūsu paaudze dzīvošot komunismā. Kas no tā ir iznācis? Čiks. Miljonus, manuprāt, varētu ietaupīt pavisam citā veidā – samazinot ierēdņu skaitu. Tādai mazai valstiņai to ir pārpārēm. Ierēdņu ir tik daudz, it kā mūsu valsts teritorija līdzinātos Vācijai vai Francijai. Tik daudz to ir Lauksaimniecības ministrijā, bet pati lauksaimniecība ir uz iznīkšanas robežas. Tāpat ir ar Izglītības un zinātnes ministriju.
