Vai var nodzīvot kopā pusgadsimtu? Jadviga un Imants Dekmeireji apgalvo, ka noteikti.
Vai var nodzīvot kopā pusgadsimtu? Jadviga un Imants Dekmeireji apgalvo, ka noteikti.
Elegantais pāris pirms nedēļas nosvinēja savas Zelta kāzas, ko organizēja daudzu gadu garumā iepazīti labi draugi. «Bija ļoti skaisti un interesanti. Galvenais, par norisi mēs neko iepriekš nezinājām,» atzina zelta pāris. «Kad precējāmies, mums jau īstu kāzu nebija,» atceras Jadviga un Imants.
Saudzējot pavalgu ziemai
Imants un Jadviga iepazinās sportojot. Imants nodarbojās ar vieglatlētiku, bija republikas čempions daudzcīņā, Jadviga spēlēja basketbolu.
Jadviga: «Esmu rīdziniece, Imants nāk no Valmieras. Bet abi – sportisti. Bija pēckara laiks, mēs – pliki un nabagi. Es startēju izlasē, Imants pirmo gadu strādāja. Kopā ar komandu biju sacensībās Maskavā. Atgriezos, Imants mani sagaidīja, un aizgājām uz «zagsu», tikai ar draugu pāri par lieciniekiem. Īpaši saģērbušies arī nebijām. Draugiem līdzi bija vīna pudele, izgājām no «zagsa», iedzērām vīnu, apsveicām viens otru un vakarā aizgājām uz «Fokstodilli» padejot. Objektīvu iemeslu dēļ vecākiem neko neteicām. Ne tādēļ, ka viņi negribētu mūsu precības, bet bija pēckara un bada gads. Mani vecāki baroja cūku. Domājām, ja svinēsim kāzas, atnāks ciemiņi un apēdīs visas ziemas pavalgu. Vēlāk jau īpaši mani vecāki ļoti pārdzīvoja.»
Uz Jelgavu dzīvokļa dēļ
Dekmeijeri atnāca uz Jelgavu 1953. gadā prozaisku iemeslu dēļ – jaunajiem pedagogiem piešķīra dzīvokli. Līdz 1957. gadam strādāja Pedagoģiskajā skolā, kad to Jelgavā likvidēja, kļuva par pasniedzējiem Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Jadviga un Imants stāsta, tajā laikā vēl arī aktīvi sportojuši. Imants trenēja Jelgavas sieviešu izlasi basketbolā, arī ātrslidotājus. «Bijām Jelgavas sporta dzīves līdzdalībnieki un vēstures liecinieki,» viņi saka.
Bet pēc septiņiem gadiem, kad ģimeni piemeklēja vairākas nelaimes, Dekmeijeri kļuva par Jelgavas sanatorijas internātskolas darbiniekiem.
Uz darbu vienmēr kopā
1963. gadā uz skolu aizgāja strādāt Jadviga, tad arī Imants. Viņi skolā nostrādājuši vairāk nekā trīsdesmit gadu un darbu nav mainījuši.
Jadviga: «Darbs bija ļoti interesants un grūts. Brīvā laika praktiski nebija: sākām no rīta un beidzām ap pusnakti. Tā mums tā dzīvīte aizgāja pa skolu. No rītiem reizē uz darbu, reizē mājās, reizē atvaļinājumā. No sākuma strādājām par audzinātājiem. Skolā pārsvarā mācījās bērni, kuriem ģimenē bija kontakti ar tuberkulozes slimniekiem. Un, lai viņus pasargātu, bērni pat nebrauca mājās brīvdienās. Kad esi audzinātājs, tu bērnam esi viss – mamma un skolotājs. Skolā pat sienas avīzi sauc «Mūsu otrās mājas».
Kad skola mainīja profilu un tajā sāka mācīties bērni ar skoliozi, pārkvalificējāmies par fizioterapeitiem. Imants ārstniecisko fizkultūru bija mācījies Maskavā un Ļeņingradā. Arī es beidzu daudzus kursus. Citi saka: strādāt kopā nav interesanti. Bet darbā jau mēs nebijām blakus un strādājām katrs ar savu grupu. Vienīgie strīdi bija tad, kad Imants teica, ka viņa audzēkņi ir gudrāki.»
Prieks par mazmeitām
Dekmeijeri atzīst, ka ir nodzīvojuši patstāvīgu dzīvi. Bijušas baltas un nebaltas dienas. Smagākās no tām – divu bērnu zaudējums. Tās ir bēdas, kurām daudzi netiek pāri. Dekmeijeri pārdzīvoja.
Jadviga: «Nevaram jau apgalvot, ka esam eņģelīši, bet nekāda īpaša naida mums nav bijis, alkohols arī nav traucējis.» Tagad, kad dēla Aivara ģimene jau astoņus gadus dzīvo Vācijā, Dekmeijeriem lielu prieku sagādā abu mazmeitu sportiskie panākumi. Vecākā – Laila – spēlē hokeju un ir arī Latvijas izlasē, bet Līga ir tenisiste. Līga vecmāmiņai ir atvedusi lielu kasti ar turnīros iegūtajiem kausiem. Lai varētu operatīvāk sazināties, dēls Aivars vecākiem pat uzdāvinājis faksa aparātu un mobilo tālruni. Protams, viņiem jau ļoti gribētos, lai mīļie atkal dzīvotu Latvijā, un abi cer, ka tas tā arī kādreiz notiks.
Bet tagad Jadviga un Imants ar prieku kopj savu dārzu. Tur Imants pats savām rokām ir uzcēlis vasarnīcu.
Otra puse ir jāciena
Uz jautājumu, kā iespējams piecdesmit gadu nodzīvot kopā, Jadvigas kundze atbild: «Galvenais ir cieņa vienam pret otru. Un noteikti ir jārēķinās ar otru pusi. Protams, bija reizes, kad sastrīdējāmies, bet nekad nevajag ļaunu turēt: pagriezies, izrunājies un dzīvo tālāk it kā nekas nebūtu noticis.»
Un vēl kāds Dekmeijeru ģimenes padoms: ģimenē nedrīkst būt atsevišķa nauda.
Jadviga: «Nauda ir viena no tām lietām, kas šķir ģimeni. Mums tādēļ nekad nav bijuši strīdi. Cik naudas bija, tik bija, un tā stāvēja vienā atvilktnē. Kad vajadzēja kaut ko lielāku pirkt, tad vienojāmies. Ļoti ilgus gadus krājām mašīnai. Dēlam devu kabatas naudu. Viņš to visu neiztērēja. Skatos, Aivaram sakrājušās kapeikas. Prasu, kāpēc nepērk, piemēram, bulciņas, bet viņš lepni paziņo, ka to esot mašīnai sakrājis.»
Imants: «Dzīvojām grūtos laikos. Visu krājām paši, mums no vecākiem nebija ne diega gala. Tagad varam būt priecīgi par to, ka neesam nevienam neko parādā.»
Jadviga: «Mēs nekad neesam aizņēmušies naudu. Visādi ir gājis, bet badā nenomirām.»
Vēl kāds padoms: svarīgi ir nemainīt draugus. «Mums tādi ir. Dzīvojam kā viena ģimene. Ja kādam kaut kas ir vajadzīgs, esam visi kopā un atbalstām viens otru,» lepni saka Dekmeijeri.
