Strādājot darba drošības inspekcijā, neviena diena nelīdzinās otrai. Mums katru brīdi jābūt gataviem izbraukt uz notikuma vietu, ja darba vietā notiek nelaime.
Strādājot darba drošības inspekcijā, neviena diena nelīdzinās otrai. Mums katru brīdi jābūt gataviem izbraukt uz notikuma vietu, ja darba vietā notiek nelaime. Par laimi, tādi gadījumi nenotiek katru dienu. Ikdienā cenšamies palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir nesaskaņas ar darba devējiem. Visbiežāk iedzīvotāji nāk sūdzēties tad, kad viņi jau ir atlaisti no darba un uzņēmums nav izmaksājis visu nopelnīto. Anonīmi pie mums vēršas strādājošie, kas nepārzina darba likumdošanu un tātad arī savas tiesības un domā, ka darba devējs pret viņiem nav godīgs.
Šonedēļ apmeklēju skolas, kas ir tāds pats uzņēmums kā citi. Arī tur jābūt kārtībā darba līgumiem, darba drošībai. Protams, strādājot ar bērniem, ir sava specifika. Uzskatu, ka mācību iestādēs, īpaši tādās, kurās apgūst arodu, audzēkņiem vairāk jāmāca par darba drošību, jo šīs zināšanas būs vajadzīgas arī turpmāk.
Skumji, bet kārtējo reizi palika skaidrs, ka valstij nav vajadzīgi veseli un gudri cilvēki. Arī mūsu ģimeni skāra vairāku Jelgavas skolu pārvietošana uz citām telpām. Risinājums it kā ir atrasts, taču ne visas ēkas ir piemērotas. Sāp sirds, ka bērniem atkal būs jāmācās pielāgotās telpās. Daži Jelgavas skolēni pat nav redzējuši normālu fizkultūras zāli.
Priecē tas, ka Jelgava sāk sakārtoties: rodas vairāk darbavietu, un cilvēkiem mazāk būs jāmeklē darbs Rīgā, arī pati pilsēta kļūst sakoptāka. To īpaši varēja redzēt labi izdevušajos Pilsētas svētkos. Priecājos par jauno Driksas tiltu, par to, ka tiek remontēts Lielupes tilts. Protams, tas daudziem jelgavniekiem sagādā neērtības, taču šis laiks jāpārdzīvo. Ejot garām Raiņa parkam, redzu, kā uz soliņiem sēž cilvēki, rotaļājas bērni. Taču pilsētas centrā tā ir vienīgā zaļā atpūtas vieta. Tas īpaši jūtams tieši vasarā. Pašvaldības amatpersonām beidzot kaut ko vajadzētu darīt ar ēku kompleksu Pasta, Driksas un Katoļu ielā jeb, kā to sauc jelgavnieki, «kurjatņikiem». Varbūt pilsētas tēvi grib, piemēram, ārzemniekiem uzreiz parādīt mūsu pilsētu gan no labās, gan no sliktās puses.
Mēs varam vaimanāt par savām problēmām, taču, paskatoties ziņu pārraides, kas vēsta par traģēdijām, par kariem Maķedonijā, Čecenijā, saproti, ka pasaule nav nemaz tik liela un citur notiek neatgriezeniskas nelaimes.
