Jau 1995. gadā Latvijas parlaments noteica radikālu pārmaiņu kursu pensiju sistēmas izveidei.
Jau 1995. gadā Latvijas parlaments noteica radikālu pārmaiņu kursu pensiju sistēmas izveidei. Pirms tam valdīja haoss: vecā, «dzelžainā padomju» sistēma mira, vietā nekā nebija, kaut kāda «izlīdzināšanas» sistēma tika piekopta, balansējot starp sabrukumu, naudas trūkumu un centieniem pēc cik necik taisnīguma. Deviņdesmito gadu sākumā bija periods, kad visiem pensionāriem tika pa 15, 20 nabagu latiem. Tas bija kritiens ar smagu sasitienu: lai cik taisnīga vai netaisnīga, vecā padomju sistēma bija pierasta kā negrozāma, un nevienu īpaši neinteresēja, no kādiem līdzekļiem cilvēki tika vairāk vai mazāk nodrošināti vecumdienās.
Iestājoties tirgus attiecībām, viss kļuva mērāms naudas izteiksmē. Tomēr sabiedrībā valdīja totāls analfabētisms, kas uz vispārējā tautsaimniecības sabrukuma fona radīja lielu neizpratni, kādēļ cilvēki, kas visu mūžu ar atdevi strādājuši, dzīves novakarē lemti kārt tarbu kaklā.
Diemžēl arī mūsdienās trūkst gan informācijas, gan izpratnes par sociālā nodrošinājuma jautājumiem. Sabiedriskās domas pētnieki (firmas SKDS dati) liecina, ka 75,3 procenti respondentu ir slikti informēti par iespējām saņemt sociālo palīdzību un tikai 20 procenti aptaujāto atzīst, ka ir par to pietiekami informēti.
Tajā pašā laikā valstī (Labklājības ministrijas (LM) paspārnē) tiešām vērienīgi notika meklējumi izejai no pensiju strupceļa. Kā ikviena reforma, arī pensiju reforma neiztika bez pārspīlējumiem un kļūdām, tomēr tā tika konsekventi pilnveidota un ieviesta. Pensiju aprēķināšanai līdz 1996. gadam tika ņemtas vērā strādājošo vidējās iemaksas sociālās apdrošināšanas fondā. Tas nebija pareizi: nivelēšana nevienā gadījumā nevar būt pozitīva, jo arvien tiek saglabāta potenciāla iespēja daļai sabiedrības nodarīt pāri. Tas arī notika – turklāt attiecībā uz pensijas vecuma sabiedrības lielāko daļu. Tomēr sistēmas meklējumi turpinājās, un tagad pat visrūdītākie Rietumu eksperti atzīst, ka Latvijā izstrādātā pensiju sistēma ir mūsdienīga un pat perfekta.
Pret to iedzīvotāji iebilst: kā var saukt par labu sistēmu, ja pensionāri ir trūcīgi? Taču nevar, piemēram, vainot lineālu par to, ka sega par īsu. Lineāls, mērvienību sistēma un mērīšanas tehnoloģija nespēj ietekmēt mērāmo objektu, nespēj to ne pastiept garāku, ne biezāku. Arī Latvijā radītā pensiju sistēma ir (visai pārdomātu un loģisku, pietiekami sakārtotu) likumu un nosacījumu kopums, tādi kā spēles noteikumi, kurus konsekventi ievērojot, iespējams gan apzināties mērķi, uz ko jāvirzās, gan mērīt spēlētāju veikumu.
Sistēma ir tikai un vienīgi metodika, kas nosaka, kā un ar kādiem instrumentiem jāstrādā, lai rezultātu sasniegtu. Sistēma pati par sevi nevar ietekmēt pensijas apmērus. Pensiju «grozs» var būt tik liels, cik tas var būt – to nosaka valsts ekonomiskais stāvoklis. Ja Latvija būtu tik ekonomiski stipra, kā, pieņemsim, Norvēģija, Vācija vai kāda cita valsts, kurai naudas kā spaļu, patlaban izstrādātā sistēma darbotos nevainojami un ikviens pensionārs saņemtu pietiekamu žūksni, lai dzīvotu bezrūpīgi. Ja šo pašu sistēmu piemērotu, piemēram, kādai «ņam – ņam» sabiedrībai tropiskajos mežos, arī tur šī sistēma darbotos nevainojami, tikai otrajā gadījumā pensionētie aborigēni nebūtu pārticības ziņā salīdzināmi ar pirmajiem. Latvija ir kaut kur pa vidu. Un, ja vien pie mums būtu sakārtota ekonomika, pensionāri varētu dzīvot uz nebēdu.
Diemžēl Latvijā ar abām kājām klibo darba alga. No tās atkarīgas iemaksas sociālajā budžetā, pensiju fondā. Ja vairums darba devēju oficiāli maksā tikai valstī noteikto minimālo darba algu, bet pārējo naudu izmaksā «aploksnēs», nevar gribēt, lai pensijas uzkrājums būtu lielāks par šo minimālo algu. Bet šajā gadījumā nav vainojama pensiju sistēma, te izpaužas robi, piemēram, darba likumdošanā, nodokļu iekasēšanā un dažos citos aspektos, kas kopumā nosaka pensiju «grozu».
Tajā pašā laikā pensiju sistēma tiek arvien pilnveidota. Ar 1. jūliju stāsies spēkā pensionēšanās 2. līmenis, kas ir viens no instrumentiem, kā palielināt iedzīvotāju materiālo nodrošinātību vecumdienās: daļa pensiju uzkrājuma tiks laista apritē, lai nauda nestu augļus. Vienlaikus iespējams iesaistīties pensionēšanās 3. līmenī, tas ir, katram pašam brīvprātīgi veidot papildu uzkrājumus, daļu ienākumu ieskaitot kādā no privātajiem pensiju fondiem. Tajā pašā laikā LM mēģina gan labot iepriekš pieļautās kļūdas, gan rast pavisam jaunus risinājumus pensionāru labākai nodrošināšanai. Piemēram, tagad LM sagatavotajos Pensiju likuma grozījumos paredzēts, lai reformas zaudētājiem, kuri vai nu periodā no 1996. līdz 2000. gada 1. janvārim bija palikuši bez darba, vai arī viņu ienākumi bija zemāki nekā valstī vidēji, pensijas sākumkapitālu aprēķinātu no valstī vidējās apdrošināšanas iemaksas šajā laikā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ar lielu apdrošināšanas (darba) stāžu nebūs tikai 30, bet gan 50 – 60 latu pensija.
Ir arī pamats cerēt, ka 2002. gadā pensijas tiks indeksētas par lielāku summu nekā līdz šim (apgalvo Ministru prezidents Andris Bērziņš). Ir mainīts pensiju indeksācijas mehānisms. Nākamgad pensijas tiks indeksētas, ņemot vērā gan inflāciju, gan vidējās darba algas palielinājuma tempu jeb sociālo apdrošināšanas maksājumu pieauguma tempu. LM pašlaik gatavo priekšlikumus pensiju indeksācijām šogad un 2002. gadā.
Paredzēts pakāpeniski tomēr atjaunot sociālo taisnīgumu. Vai šie grozījumi tiks pieņemti un stāsies spēkā – tā jau ir likumdevēju kompetence.
Pagaidām jāsecina, ka paralēli darbojas divas loģikas: ierēdņu (neapšaubāmi labas gribas diktētā) un iedzīvotāju. Turklāt, ja ierēdņi kopumā pārzina problēmu, iedzīvotāji, kam tuvojas vai pienākušas vecumdienas, neorientēdamies cēloņos, ir spiesti uz savas ādas izbaudīt valsts visumā inertās ekonomikas sekas – niecīgo pensiju veidā.
