Mūsu valsts, pārejot no vienas sabiedriski politiskās formācijas citā, nu jau būs pārcietusi ieilgušo ekonomisko lejupslīdi un pri(h)vatizācijas taifūnu.
Mūsu valsts, pārejot no vienas sabiedriski politiskās formācijas citā, nu jau būs pārcietusi ieilgušo ekonomisko lejupslīdi un pri(h)vatizācijas taifūnu, kas, plosīdamies tirgus ekonomikas un demokrātijas aizsegā, nopostīja vairāku paaudžu darba augļus, sadalot tos nedaudzu spekulantu starpā.
Iespējas un izaicinājumi
Visgrūtāk bija klājies Latvijas zemniekiem. Uz sākotnējās eiforijas viļņa sākuši saimniekot atgūtajos īpašumos, viņi vairāk nekā desmit gadu bija spiesti uz savas ādas izjust kaklā uzmesto cilpu, kas savilkās arvien ciešāk. Tajā pašā laikā, tuvojoties brīdim, kad Latvija varētu pievienoties Eiropas Savienības (ES) valstīm, neskaitāmos nosacījumus un ierobežojumus, Rietumu ražotāju intervenci daļa zemnieku salīdzina ar buldozeru, kas taifūna postījumus nolīdzina līdz galam, «akurāti» iznīcinot tradicionālo lauksaimniecību, pēc Eiropas «standartiem» nosakot, ka pietiek, ja arī Latvijā – tradicionāli agrārajā teritorijā – ar lauksaimniecisko ražošanu nodarbojas tikai kādi četri procenti iedzīvotāju. Patlaban lauksaimniecībā nodarbināti apmēram 15 procenti, pārējie iedzīvotāji laukos ir bezdarbnieki vai piekopj primitīvu naturālo saimniekošanu.
Tomēr ceļu uz Eiropu bijām izvēlējušies jau atmodas rītausmā, ES ir vienīgā iespēja valstij attīstīties. Cits jautājums ir – kā un cik sekmīgi vai kļūdaini šis ceļš iets. Cik saprātīgi un konsekventi rīkojusies valdība. Cik tā bijusi godīga, vieda un gādīga.
Par pirmajiem kredītiem zemniekiem sākumā tika prasīti deviņi procenti, bet drīz tie sakāpa līdz 65, pat 70 procentiem. Tīkli bija izlikti, tie tika arvien ciešāk savilkti. Līdz Krievijas krīzei. Tad atkal valdība visgudri blefoja, ka šī krīze Latviju praktiski neskar. Bet kā nu neskāra: līdz pat beidzamajam brīdim zemnieki nespēj atgūties. Un kā lai izskaidro to, ka visur citur ražot izdevīgāk nekā Latvijā: dzeram pienu no Igaunijas, ēdam margarīnu no Somijas, «veselīgo» biezpienu ievedam no Vācijas, cukuru – no Ungārijas…
Kāpēc pastāv kontrabanda? Tāpēc ka ar to nodarboties ir fantastiski izdevīgi.
Vislielākie zemes īpašnieki mūsdienās Latvijā ir bankas. Savukārt tās pieder skandināviem, vāciešiem, frančiem. Latvijā lielākoties visi ir cits citam parādā.
Kur ir vaina? Valdības neprofesionālismā? Zemnieku nemākulībā? Alkoholismā? Daudzi zemnieki uzskata, ka valstī valda īsa atmiņa un visatļautība. Savukārt valstsvīri no tribīnēm nebeidz uzskaitīt panākumus. Kāda un kur ir patiesība?
Sūra. Un tā atrodas kaut kur vidū. Brīvā tirgus apstākļos arī lauksaimniecības bizness ir bizness, neviens nevar būt pasargāts no neveiksmēm. Cits no tām mēģina atgaiņāties, cits cenšas sakopot spēkus un prātu, mācīties un soli pa solim sākt dzīvi no jauna. Bet nav mazums arī tādu, kas tikai sēž pie tukša galda, dauza tukšas bleķa bļodiņas un skandē: gribu ēst! Apmēram šāds salīdzinājums tika minēts konferencē.
Ministru prezidenta skatījums
Konferences dalībnieki piekrītot māja ar galvām, kad kāds runātājs pārmeta: Ministru prezidents Andris Bērziņš izvairās no lauksaimnieku problēmu risināšanas. Taču pats A.Bērziņš, uzrunājot zemniekus, likās pārzinām situāciju. Diezgan vispārēji viņš publiski prātoja: iespējams, teorētiski var pierādīt, ka Latvija spēj iztikt bez attīstītas lauksaimniecības, ka pārtikas produktus pilnībā iespējams importēt un dotācijas, kas tiek maksātas zemniekiem, iespējams izlietot kaut kur citur. Taču labi zināms, ka Eiropā nav nevienas valsts bez savas lauksaimniecības. Kāpēc lai Latvija kļūtu par izņēmumu? A.Bērziņš uzsvēra, ka 2002. gadā izšķirsies jautājums par mūsu uzņemšanu ES un NATO. Agri vai vēlu tur būsim. Vienīgais jautājums – kā mēs dzīvosim, vai pratīsim izmantot tos instrumentus (piemēram, strukturālos fondus), kas būs pieejami? Vai spēsim nodrošināt savas nacionālās intereses, tajā skaitā zemkopībā? Ministru prezidents skaidri un gaiši apstiprināja, ka valdība atbalstīs lauksaimniecību, atbalstīs zemniekus ražotājus, lai šī nozare ne tikai saglabātos, bet arī pamazām attīstītos un sasniegtu attīstīto Eiropas valstu līmeni.
A.Bērziņš tajā neredz pretrunas – tāpat kā ikvienas saimniecības nozares attīstība veicina iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos, tā arī uzņemšana ES, viņaprāt, nodrošinās stabilas un ilgtspējīgas valsts attīstības perspektīvas. Viņš atzina, ka lauksaimniecība pārdzīvojusi īpašumu restitūcijas laikus, kad bijušie zemes īpašnieki un viņu mantinieki atguva savas vai savu tēvu un vectēvu īpašumus. Ka daudziem sabrukušas ilūzijas par to, ka zemnieku saimniecības ikvienam (arī tam, kam nav zināšanu vai vēlmes strādāt) automātiski nodrošinās pārticību. Taču šajā laikā izveidojušās un nostiprinājušās arī spēcīgas zemnieku saimniecības – preču ražotājas.
2000. gadā pirmo reizi pēc ilgāka laika lauksaimniecība produkcijas apjomu faktiskajās cenās beidzot palielināja par 4,7%. Tas ļāva nozarei saglabāt savu nozīmi tautsaimniecībā, veidojot 2,5 % no iekšzemes kopprodukta. Vērtējot kopā ar lauksaimnieku otro maizi – mežsaimniecību –, nozares nozīme iekšzemes kopprodukta veidošanā ir vēl būtiskāka. Lauksaimniecība nav tikai izaudzētās labības tonnas vai izslauktie piena kilogrami. Attīstīta lauksaimniecība nozīmē arī darba vietas, lauku iedzīvotāju pirktspējas pieaugumu, nodokļus valsts kasē, atgādināja Ministru prezidents.
Lauksaimniecības un ar to saistīto nozaru nozīme ir jo lielāka, ja ņem vērā šajā nozarē iesaistīto strādājošo skaitu, kas pašlaik krietni pārsniedz 15%. Lauksaimniekus interesē, kā valdība risina iestāšanās sarunas ar ES lauksaimniecības sadaļā. Vai mūsu zemnieku, mežkopju un zvejnieku intereses tiek pietiekami noteikti aizstāvētas?
Lauksaimniecība ir viens no nozīmīgākajiem iestāšanās Eiropas Savienībā procesa jautājumiem, jo lauksaimniecības likumdošana aptver vairāk nekā 40% no visa ES likumdošanas kopuma. Vēsturiski lauksaimniecība ir bijusi viens no smagākajiem punktiem iestāšanās sarunās visām kandidātvalstīm. Valdībai iesniegto Latvijas iestāšanās sarunu pozīcijas Lauksaimniecības sadaļas dokumentu Zemkopības ministrijas speciālisti sagatavoja pēc ilgām, taču konstruktīvām diskusijām, kurās piedalījās lauksaimnieku organizāciju un šajā nozarē strādājošo pārstāvji. A.Bērziņš uzskata, ka ir sasniegts absolūtajam vairākumam pieņemams kompromiss. Latvijas valdība sarunās aizstāv pozīciju, ka, iestājoties ES, mūsu lauksaimniekiem ir jābūt tādiem pašiem noteikumiem kā veco dalībvalstu zemniekiem. Lai kliedētu nepamatotās bažas par Eiropu kā par Latvijas lauksaimniecības attīstību ierobežojošu faktoru, valdības vadītājs paskaidroja, ka mūsu gatavība pieņemt ES likumdošanas kopumu nozīmē, ka mēs esam gatavi ne tikai uzņemties izpildīt visus dalībvalsts institucionālos pienākumus, bet arī to, ka Latvijas saimniekiem būs tiesības pilnā apmērā saņemt visu atbalstu, kas ir noteikts un ko saņem līdzšinējo dalībvalstu saimnieki, kā to paredz ES likumdošana kopumā. Skaidrs, ka Eiropas Savienības normatīvo prasību izpildei valstij un pašiem lauksaimniekiem vajadzēs ievērojamus līdzekļus – ne tikai šo ES normatīvo prasību izpildei, bet arī efektīvas ražošanas attīstībai kopumā. Lauksaimniecība ir kapitāla ietilpīga nozare, un iestāšanās process prasīs paātrināti veikt investīcijas konkurētspējas uzlabošanai. Ar Ministru kabineta rīkojumu ir izveidota darba grupa, kuras uzdevums ir izpētīt ilgtermiņa investīciju piesaistes iespējas lauksaimniecībai. Šī grupa strādā, Ministru kabinets gaida tās piedāvājumus.
Lauksaimniecības attīstība ir saistīta ar ražošanas koncentrāciju, tāpēc būtisks ir jautājums – kas notiks ar tiem lauku iedzīvotājiem, kuriem vairs nebūs iespējams atrast darbu lauksaimniecībā? Šo problēmu vajadzēšot risināt neatkarīgi no līdzdalības ES vai palikšanas ārpus tās. Pašlaik lauksaimniecībā darbavietas rod apmēram 14% no tautsaimniecībā un 1,5% no mežsaimniecībā strādājošajiem, bet ir jābūt reālistiem un jāsaprot, ka pārskatāmā nākotnē šis skaits samazināsies un tad arī mežsaimniecība vairs nevarēs pildīt darbaspēka uzsūcēja lomu. Laukos ir vajadzīgas jaunas darbavietas arī ārpus lauksaimniecības. Tas prasa līdzekļus ne tikai pašam uzņēmumam, bet arī apkārtējai infrastruktūrai – ceļiem, elektropievades līnijām un komunikācijām. Tas savukārt aktualizē jautājumu par administratīvi teritoriālo reformu, jo infrastruktūras problēmas būs pa spēkam tikai lielām un spēcīgām pašvaldībām. Tāpēc tiek gaidīta jaunā lauku attīstības programma. Tās sagatavošanu pieteikusi Zemkopības ministrija, un to palīdz sagatavot arī citas ministrijas, kuru pārziņā ir reģionālās attīstības un tūrisma politika, Nodarbinātības programma un citas. Lauku attīstības programmas galvenais uzdevums ir radīt instrumentu, kas spēj laukos palīdzēt sākt uzņēmējdarbību arī citās nozarēs – rūpniecībā, pakalpojumu jomā, atpūtas industrijā. Tad arī turpmāk Latvijas lauki būs ekonomiski un sabiedriski dzīvi, tajos joprojām būs skolas, kultūras nami, bibliotēkas – izglītība un kultūra.
