1988. gada oktobrī Stokholmā pulciņš latviešu emigrācijas jauniešu bija mani uzaicinājis sniegt priekšlasījumu par «atomkapsētu» Baldonē.
1988. gada oktobrī Stokholmā pulciņš latviešu emigrācijas jauniešu bija mani uzaicinājis sniegt priekšlasījumu par «atomkapsētu» Baldonē. Viņiem biju tolaik viens no «retajiem putniem», kam izdevies «pārlidot» jūrai un no žurnālista viedokļa pastāstīt par notikumiem Latvijā. Lielais vairums sapulcējušos bija grupas «Helsinki– 86» dalībnieki: Atis Lejiņš, Anita Kancāne, Imants Gross, Vilnis Zaļkalns… Vakara noslēgumā tika ar satraukumu gaidīts Zviedrijas neatkarīgais žurnālists Juris Kaža, kuram katru brīdi vajadzēja ierasties no Rīgas, kur viņš bija piedalījies Tautas frontes pirmajā kongresā. Tieši mums Juris pirmajiem rādīja vairāku stundu videoierakstu no Atmodas kongresa. Pēc tam līdz pat rudenīgā rīta gaismai runājām par politiku, Latvijas neatkarības vīzijām un pagātni. Tā bija nakts, kad man, Sibīrijas izsūtījumā dzimušam «komunisma cēlājam», pirmoreiz tika sniegta mācībstunda Latvijas traģiskajā pagātnē, kuras zobratos tikusi ierauta arī daļa manas dzīves un kurā bija sakropļots manas mātes mūžs.
Dienu pirms atgriešanās no Zviedrijas kādā no Stokholmas priekšpilsētām man bija norunāta tikšanās, uz kuru vajadzēja ierasties maksimāli slepus, jo neviens nevarēja būt īsti pārliecināts, vai netiekam izsekoti. Mani gaidīja viens no padomju Latvijas izraidītajiem disidentiem Gunārs Rode. Viņš nodeva dokumentu sainīti, ko biju apņēmies nogādāt Latvijā, tolaik nelegāli izdotā žurnāla «Auseklis» redakcijā (pašu žurnālu iespieda Zviedrijas trimdas latviešu izdevniecība «Memento»). Kā apgalvoja grupas «Helsinki–86» līderi, ar manu starpniecību Latvijā pirmoreiz tika mēģināta nogādāt, lai publicētu šajā žurnālā, Latvijas pirmās brīvvalsts Neatkarības deklarācijas oriģinālā teksta kopija.
Kādā vēlā novembra vakarā Jelgavā sameklēju iegaumēto konspiratīvo adresi. Pēc vairākkārtējas zvanīšanas durvis pavērās par drošības ķēdītes tiesu. Kāds vīrs aizdomīgi vairākkārt pārjautāja, kas man vajadzīgs, es būšot gan kļūdījies un tā tālāk. Beidzot, neaicinādams ienākt dzīvoklī, vīrs paņēma dokumentu žūksnīti, un durvis aizcirtās. Bet manī bija modusies kāra interese ne tikai par to, kas notiek aiz šīm un daudzām citām durvīm Latvijā: beidzot ar lielu novēlošanos bija radusies iespēja noskaidrot arī savas ģimenes, manas mātes Irmas Krūmiņas likteni.
Pēc neilga laika manās rokās nonāca pieminētā žurnāla jaunākā numura eksemplārs. Melns uz balta bija iespiests Neatkarības deklarācijas teksts. Šķirstot žurnālu, pārliecinājos, ka tiešām neko nebiju sajaucis un tiku klauvējis pie pareizajām durvīm, aiz kurām kāds nemanāmi bija darījis savu patriotisko darbu.
«Nē» – bez piecām minūtēm neatkarīgā valstī
Atmodai sitot arvien augstāku vilni, daudzi represētie vērsās tā laika Augstākajā tiesā, arhīvos un citās instancēs, lai gūtu skaidrību par saviem un piederīgo likteņiem. Arī es vēlējos uzzināt, kāds bija patiesais iemesls tam, ka manu māti 1941. gada 17. maijā negaidīti apcietināja, bet tā paša gada 14. jūnijā no Centrālcietuma aizveda uz Pievolgas un Kazahijas stepēm, kur viņa lēģeros pavadīja 10 gadu, lai pēc tam tiktu uz mūžu izsūtīta nometinājumā Sibīrijā. Lai gan daļēji Centrālā vēstures arhīva fondi kļuva pieejami arī vienkāršajiem mirstīgajiem, valdīja liela noslēpumainība, putra un neskaidrība. Kad beidzot biju guvis nelielu orientēšanās pieredzi arhīvu gaiteņos, 1989. gadā vērsos tā laika LPSR Prokuratūrā ar lūgumu reabilitēt manu māti. Pēc neilga laika saņēmu Latvijas PSR prokurora vecākā palīga justīcijas padomnieka V.Bataraga parakstītu dokumentu:
«Sakarā ar Jūsu iesniegumu par Krūmiņas Irmas Kārļa m. reabilitāciju Latvijas PSR prokuratūra pārbaudīja uzraudzības kārtībā krimināllietu (arhīva), kurā Krūmiņa I.K. notiesāta ar Kara tribunāla 1941. gada 4. decembra spriedumu pēc KPFSR KK 58.-2. panta ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. No lietas materiāliem redzams, ka Krūmiņa I.K. 1941. gadā, būdama māsu skolas audzēkne, iestājusies kontrrevolucionārā organizācijā «Kola» un aktīvi darbojusies tajā. Viņas vaina izdarītajā noziegumā pierādīta ar viņas pašas paskaidrojumiem, līdztiesājamo (18 personas) paskaidrojumiem un pārējiem lietas materiāliem. Kara tribunāla spriedums pamatots uz lietas materiāliem un atbilst likuma nosacījumiem. Protesta iesniegšanai lietā un Krūmiņas I.K. reabilitācijai nav pamata.»
Līdzīgu «nē!» mātes reabilitācijai pēc dažiem mēnešiem saņēmu tā laika Augstākās Padomes priekšsēdētāja A.Gorbunova parakstītajā dokumentā.
Atgādinu: šie notikumi risinājās «bez piecām minūtēm» neatkarīgajā Latvijā. Un pagāja pavisam neilgs laiks, kad beidzot tika saņemts cits «kroņa» papīrs, ko nu jau greznoja Latvijas Republikas ģerbonis, – reabilitācijas apliecība. Bija «piecas minūtes» pāri Latvijas neatkarības atjaunošanai. Bija pagājuši aptuveni 50 gadi kopš notikumiem, kas izpostīja kādas ģimenes dzīvi.
Pretpadomju elementi un «budži»
1940. gada rudenī pulciņš jauniešu – Saldus ģimnāzisti, Rīgas studenti un daži virsnieki – izveidoja slepenu organizāciju ar patriotisku nosaukumu «Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai» jeb saīsināti KOLA. Jaunie cilvēki ne tikai vārdos pauda neapmierinātību un sašutumu par jaunieviesto padomju okupācijas režīmu, bet bija arī apņēmības pilni mesties cīņā ar šīm vējdzirnavām. Tika kalti plāni pretdarbībai, pat vākti ieroči. Tika pārrunāta pirmā reālā akcija, kam jaunieši gatavojās: 1941. gada 1. maijā uzspridzināt pontonu tiltu Rīgā. Organizācijā tikušas iesaistītas trīs meitenes, Sarkanā Krusta māsu skolas audzēknes. Viena no viņām bija Irma Krūmiņa. Meitenēm tika jautāts, vai spētu vajadzības gadījumā aprūpēt ievainotus biedrus. Atbilde, protams, bija – jā. Vairāk nebija itin nekā. Organizācijas līderus izsekoja un apcietināja neilgi pirms iecerētās spridzināšanas. Trīs draudzenes saņēma ciet 17. maijā («Ziņās» par to rakstīju pagājušā gada jūnijā). Kādā deju vakarā kavalieriem dotā piekrišana bija izrādījusies pietiekams arguments, lai meiteņu mūžam tiktu pārvilkta svītra. Viņas tika turētas ieslodzījumā Centrālcietumā, no kurienes jūnijā lopu vagonos aizvestas uz Pievolgas stepēm.
Liktenim labpatika, ka Irmas brālis Alfreds tolaik kā piensaimniecības jaunais speciālists bija nosūtīts uz Maskavas Tautsaimniecības sasniegumu izstādi mācīties kolektīvās saimniekošanas priekšrocības. Pēc Jāņiem atgriezdamies uz Latviju, viņš kādā Krievijas dzelzceļa stacijā ieraudzīja baisus lopu vagonus, kuros skanēja cilvēku balsis. Alfredam šķita, ka viņš dzird latviešu valodu. Taču uz vagonu sienām līdzās neķītriem lamuvārdiem bija ar krītu plaši uzvilkts: «Vācu karagūstekņi», «fašisti». Bija tikko sācies karš… Un vēl tagad, pēc 60 gadiem, no ārzemēm atkal Latvijā atgriezies, Alfreds nebeidz minēt: varbūt toreiz nomaļajā stacijā vienā no vagoniem bijusi viņa māsa, ko viņš tā arī nekad vairs nesatika?
Pēc pusgada Pievolgas kara apgabala tribunāls trīs bijušās māsu skolas audzēknēm piesprieda desmit gadu spaidu nometnēs un mūža izsūtījumu trimdā.
Meitenēm bija «paveicies», jo lielākā daļa viņu draugu – «koliešu» – tika nošauta turpat Astrahaņas un citos cietumos. Viņām «palaimējās» izdzīvot arī Karabasas, Karagandas un citās nometnēs, kur valdīja rupjš spēks, pļāva bads, epidēmijas un nāve. Tikai pateicoties medicīnas zināšanām, trijām draudzenēm izdevās savu dzīvību saglabāt, lai pēc desmit gadiem varētu atviegloti nopūsties: nometņu murgi palikuši aiz muguras, un, lai arī svešumā un vēl tālāk uz Austrumiem, viņām tika ļauts dzīvot nosacītā brīvībā.
Tostarp Latvijā neviens nezināja, kur Irma palikusi. Viņas tēvs, veltīgi izklauvējies pie cietumu, slimnīcu un morgu durvīm, aiz izmisuma rada mierinājumu cilpā. Pēc dažiem gadiem ar vienu no pēdējām laivām no Kurzemes piekrastes prom no padomju režīma uz ārzemēm aizceļoja Irmas brālis Alfreds un māsa Emma. Pēc filtrācijas nometnē pavadītiem mēnešiem viņi guva iespēju dzīvot, lai arī svešatnē, tomēr cilvēcīgi: brālis strādāja Eriksona firmā un vēlāk Stokholmas pastā, māsa kļuva par operdziedātāju Londonā. Vecākais brālis Eduards, būdams jautrs puisis, bija spēlējis aizsargu ragu orķestrī, par ko uz Sibīriju tika izsūtīts 1945. gadā. Par zudušo ģimeni mājās sēroja tikai priekšlaicīgi novecojusi, slima māte. Tomēr arī viņai negāja secen sarkanais terors: kravas mašīna pēc viņas ieradās 1949. gada 24. martā. Jo viņa bija «budziene», kas nevēlējās iestāties kolhozā. Pedantiski sastādītais un arhīvu rūpīgi slēptais saraksts liecina par šīs vientuļās sievietes piederību nīstamajai budžu kārtai: dzīvojamā māja, kūts, labības šķūnis, labības kalte, dzelzs arkls 1, dzelzs ecēšas 1, zirggrābeklis 1, graudu vētījamā mašīna 1, divjūgu dzelzasu rati 1, vienjūga dzelzasu rati 1, zirgs 1, jaunzirgs 1, govs 1,tele 1, cūkas 2, aita 1, vistas 7.
Ar to bija gana, lai veco sievieti aizsūtītu uz pasaules galu pretī nāvei kaut kur viņpus Urāliem. Atstātajā mājā tika ierīkots kolhoza kantoris…
Dzīve Sibīrijā bērna acīm
Mums, mazajiem bērniem, nešķita, ka esam atgriezti no pasaules, ka esam likteņa atstumtie. Ņižņeangarskas sādžā kādus 100 kilometrus no Angāras upes krastiem bija ap 500 iedzīvotāju – galvenokārt izsūtītie no Latvijas, Igaunijas un Rietumukrainas. Pamatiedzīvotāji šo tālo nostūri bija pametuši pēc tam, kad tika pārtraukta dzelzsrūdas rakšana. Dievs vien zina, no kā pārtika, kā pelnīja iztiku šie ļaudis: bērniem tika gan kāds mūžīgajā sasalumā izaudzēts kartupelis, gan lāča gaļas pelmeņi, treknās Sibīrijas ālatas un netrūka ceptu paipalu – līdz nelabumam apnikušas ikdienas ēdmaņas. Visā sādžā bija divas govis, no kurām reizēm «izspieda» līdz diviem litriem piena dienā: govis izmantoja par jūga lopiem ūdens vešanai.
Taču sādžā dzīvot tika atļauts tikai pēc diviem gadiem: pirms tam ģimene mitinājās taigas vidū mazā guļbaļķu būdiņā 40 kilometru attālumā no tās. Četrās sienās dzīvojām divas ģimenes. Reizēm vecāki devās uz Ņižņeangarsku «darīšanās» – atzīmēties pie vietējā milicijas pilnvarotā. Atpakaļceļā dažreiz viņi iemanījās tikt pie pāris litriem piena mums, diviem knēveļiem. Kamēr atkūlās līdz būdai taigā, piens bija saskābis.
Mātei pēc dažiem gadiem tika visžēlīgi atļauts strādāt par medmāsu vietējā slimnīcā, lai gan viņai nebija diploma – viņu apcietināja mēnesi pirms māsu skolas absolvēšanas. Tēvs bija topogrāfs, viņš katru pavasari devās ekspedīcijā uz Tunguskas pusi, pārradās rudeņos. Tad bija laba dzīve: pulcējās viesi, jaungadā tika pušķota eglīte, galdā celtas lāča gaļas kotletes, ko fantastiski gardas gatavoja kāda no Rietumukrainas izsūtīta ungāriete. Reiz tēvs no ekspedīcijas pārnesa milzīgu mugursomu ar sarkanajiem ikriem, no tiem pārtikām tik ilgi, ka vēl pašlaik šī delikatese mani atstāj vienaldzīgu.
Tajā pašā laikā atceros vecāku stāstīto par iztiku lēģeros. Karlagā – Karagandas apgabalā, kas līdzinājās Francijas teritorijai, bija pavisam 2 miljoni ieslodzīto. Kāda 500 cilvēku grupa tika aizvesta stepē, tur iedzīts miets, un apsardzes priekšnieks pateica: būvējiet zemnīcas! Jo ātrāk uzbūvēsiet, jo ātrāk būs pajumte. Vispirms, protams, bija jāuzbūvē zemnīcas sardzei… Līdz tam bija jādzīvo sniegā izraktās alās. No rītiem daudzi tika atrasti nosaluši. Pēc pāris mēnešiem dzīvi bija palikuši tikai kādi 200 cilvēki. Tos, kas izdzīvoja, atlikušo mūžu vajāja murgi un dzidra kristāliska skaņa: tā skanēja sasaluši cilvēku līķi Karagandas stepēs.
Mātei līdz mūža vakaram rādījās viens un tas pats murgs: kā viņas, sešas sievietes, guļ uz cietajām nārām, aizmigt grūti, jo acu priekšā rēgojas tāda maza, maza rupjmaizes garoziņa. Un – nedrīkst cieši iemigt, jo tikai visas kopā pēc norunas var vienlaicīgi apgriezties uz otriem sāniem. Lāviņa šaura.
Četri kartupeļi un asaras
Vairāk nekā 15 000 cilvēku bez jebkāda iemesla no Latvijas aizdzīti moku ceļos. Ar vienu vienīgu motivāciju: salauzt cilvēku gribu un morāli. Taču tieši šis mērķis netika sasniegts. Tūkstošiem cilvēku tika iznīcināti fiziski, taču viņu gars palika daudz pārāks par iedomāto lūzuma līniju. Šajā sakarā bieži atceros bijušā «kolieša» Harija Veisa stāstīto «gastronomisko etīdi».
Gulags. Vorkuta. Kāds latviešu ieslodzītais – saukšu viņu par Robertu – no āliņģa izglābis konvojnieka bērnu. Konvojnieks pateicībā apsolījis pusmaisu kartupeļu. Taču laiks gājis, solījums palicis, karādamies gaisā. Satiekoties viņš tikai visādi atrunājies, arvien samazinādams piedāvātās «pateicības» apmēru. Beidzot dienu pirms savas pārcelšanas uz citu nometni viņš pasaucis sava dēla glābēju sāņus un no azotes izvilcis sainīti. Tajā bija četri kartupeļi. Roberts paaicinājis uz mielastu dažus vislabākos draugus. Sagādājuši skārda loksni cepšanai, pat izlūgušies šķipsniņu sāls un kaut ko līdzīgu taukiem. Kad sataisījušies cept, pienācis rīkojums steidzami izkraut ogļu vagonus. Trīs draugi devušies strādāt, Roberts palicis cept kartupeļus. Viņš rūpīgi nokasījis, cik vien iespējams, plānu miziņu, sagriezis kartupeļus un uz skārda gabala sācis cept ugunskura liesmās. Smaržojis tik dievīgi kā simfonija, kā mājas, kā viss labākais šajā pasaulē. Kartupelis pat redzēts nebija vairāk nekā četrus gadus. Roberts cepis un reibis – no prieka, smaržas un bada. Taču cepot kartupeļu kļuvis arvien mazāk, mazāk. Jo gatavāks tapis cienasts, jo mazāk uz skārda loksnes atlicis. Kad pēc smagā darba noguruši pārvilkušies trīs Roberta biedri, viņi, ieraudzījuši cienastu, kāri vilkuši garaiņus un brīnījušies, kā tik maz no veseliem četriem kartupeļiem palicis. Tad Roberts, norijis lielu, cietu un sausu kamolu, teicis: «Ziniet, puiši, nevarēju jūs sagaidīt. Es savu daļu jau apēdu.» Bijis tumšs, un neviens nav pamanījis lielās asaras uz Roberta neskūtajiem vaigiem.
* * *
Šodien visā Latvijā karogi sērās nolaisti pusmastā. Aprit 60 gadu kopš baisā jūnija, kad komunistiskais režīms ellīgajā gaļas mašīnā samala tūkstošiem latviešu, miljoniem citu tautību cilvēku. Tie, kas izdzīvojuši, nelabprāt atceras pagātni. Viņi mīļuprāt to aizmirstu. Ja vien varētu. Ja tagad, pašreizējā sabiedrībā, varētu justies labi. Taču viņi nejūtas labi. Sāp ne tik daudz dvēsele par pārciestajām nežēlīgajām pārestībām, sāp ne tikai sirds un vecās vainas, bet gan – sabiedrības vienaldzība pret pagātni. Un vēl sāpīgi, ka dažkārt arī paši bijušie represētie reizēm sāk atgādināt vecus karotājus, kas, žvadzinādami medaļas, katrs citu vidū cenšas izcelt savus nopelnus, savas ciešanas vērtēt augstāk par citu ciešanām. Pārprastas konkurences rūsa skārusi arī represēto aprindas – sīku kašķu, nesaskaņu veidā, ko veicina valdības visai vienaldzīgā attieksme pret šo sabiedrības daļu. Vai mūsdienās palicis daudz Robertam līdzīgo? Domāju, ka vairāk ir skopo asaru par nepiepildītiem sapņiem.
Var rīkot konferences komunistiskā terora upuru piemiņai, būvēt vai nebūvēt memoriālus, spriest par to, kādā krāsā ir vēl neatklātās vēstures plankumi – baltā vai sarkanā. Svarīgi, lai tā nebūtu pelēkā vienaldzības krāsa.
