Sirdi apņem siltums, lasot aprakstus par saskaņu, kas valda starp dažādām dižkungu struktūrām, starp tautas labdariem.
Sirdi apņem siltums, lasot aprakstus par saskaņu, kas valda starp dažādām dižkungu struktūrām, starp tautas labdariem.
Bet sirds sažņaudzas, ja uzpūš ledainas vēsmas starp šiem altruisma kopējiem.
Asaras sariesās acīs, kad Segliņa kungs «nožņaudza» balvu Līvbērzes pagastam, kas bija iecerēta par labu sadarbību starp pagastu un Ceļu policiju. Tās līmenis tak ir Romeo un Džuljetas cienīgs, pat vairāk. Vai tad mēs sūdzamies par dzīvi pagastā? Klusējam kā pelītes, lai gan mūsu sādžā vasarā (dažkārt arī ziemā) «varonīgi» pusaudži ar mopēdiem, motocikliem bez numuriem, bez trokšņu slāpētājiem, bez tiesībām, bez ķiverēm, bez smadzenēm, bez, bez… jādelē gan pa asfaltu, gan pa puķu dobēm, no rīta līdz vakaram baudot cilvēka tiesības, bet nejūtot atbildību. Baidīties arī nav no kā, jo Ceļu policijai neviens nesūdzas, jo zina reakciju.
Ja kāds mēģina šiem dižvaroņiem aizrādīt, tad labākā gadījumā tiek rekomendēts turēt muti. Parastā atbilde gan ir Latvju Dainu 11. un 12. sējuma (latviski) vai arī Aizkrāces kazaku garā (krievu mēlē).
Pagasts tik noplāta rokas: «Ko tad es, es jau neko!» Ceļu policija var būt mierīga, to neviens netraucēs, jo «labas attiecības ir zelta vērtas».
Lai dzīvo miers, bet tomēr varbūt nemiers!?
Miera mika Zigfrīds Mazaļevskis Līvbērzē
