Ir kāda, šķiet, jau par banalitāti kļuvusi atziņa, ka liela patiesība tikai tad var būt liela patiesība, ja tās pretmets arī ir liela patiesība.
Ir kāda, šķiet, jau par banalitāti kļuvusi atziņa, ka liela patiesība tikai tad var būt liela patiesība, ja tās pretmets arī ir liela patiesība. Šo atziņu savulaik formulēja dāņu ģeniālais fiziķis Nils Bors. Valtera Krēmera un Geca Trenklera grāmata «Populāro pārpratumu enciklopēdija» arī savā ziņā runā Bora atziņas kontekstā, jo piedāvā dažādu stereotipu, pieņēmumu, klišeju utt. atspēkojumus, tā teikt, ļaujot ikvienam iepazīt alternatīvu skatījumu uz tradicionālām patiesībām.
«Populārā pārpratumu enciklopēdija» ir uzskatāma par kompilāciju no daudzu zinātnieku, autoru atziņām, protams, vietumis piedāvājot arī savu interpretāciju par it kā vēsturiskām, ekonomiskām, literārām un citām patiesībām. Ieva paradīzē noplūca vīģi, nevis ābolu; dūdu dzimtene nav vis Skotija, bet Senā Grieķija, Persija, Ķīna un Roma; glodene ir ķirzaka, kam reducējušās kājas, nevis čūska, – šie ir tikai daži no ļoti daudzajiem autoru apskatītajiem «populārajiem pārpratumiem».
Jāteic gan, ka, grāmatu lasot, vajag turēt šķipsnu sāls zem mēles, proti, daudzi tā sauktie pārpratumi tiek analizēti vai ir apkopoti no dažādu zinātnieku pētījumiem visai triviāli un smieklīgi, piemēram, apgalvojot, ka aptaukošanās neapdraud veselību vai arī ka holesterīna daudzums asinīs nav nemaz veselībai tik kaitīgs. Grāmata patiešām brīžiem rada iespaidu, ka lasi kādu «dzelteno» laikrakstu (kā smejies, grāmatas vāki ir dzelteni) vai «sērfo» internetā, kur savākts ne mazums jocīgu ziņu. Taču vakara lasāmvielai grāmata ir vairāk nekā piemērota; «Populāro pārpratumu enciklopēdiju» var arī lasīt, lai iegūtu interesantu un brīžiem smieklus izraisošu informāciju, ar ko izcelties vienas patiesības piekritēju vidū.
