Jelgavas cīņa par izdzīvošanu nupat sāk atgādināt populāro mītu par Sīsifa akmeni.
Jelgavas cīņa par izdzīvošanu nupat sāk atgādināt populāro mītu par Sīsifa akmeni. It kā līdz kalna virsotnei tas jau ir uzvelts, bet tad pēkšņi pamostas spēki, kas «palīdz» akmenim kārtējo reizi ripot lejā. Un tad, protams, nekas cits neatliek, kā sākt visu no jauna. Ceturtdien paredzētā Jelgavas Domes un franču uzņēmuma «Dalkia» svinīgā sanācijas līguma parakstīšana «pārcēlās» uz 22. jūniju. It kā «Dalkia» neesot saņēmusi auditorfirmas «PriceWater House Coopers» atzinumu par pēdējām korekcijām līgumā. Franču sīkumainību var saprast – maksājot 7 miljonus latu, nav vēlēšanās pirkt kaķi maisā. Tomēr tās ir tikai tehniskas grūtības, kas, domājams, līdz pirmsjāņu piektdienai tiks novērstas, un vasaras saulgriežus Jelgavas centralizētā siltuma patērētāji varēs sagaidīt jau vieglāku sirdi. Nebūs tad jādomā par Siltumtīkliem, nedz Jāņu sieru ēdot, nedz alu dzerot, nedz arī papardes ziedu meklējot.
Tomēr viss nav tik vienkārši. Jelgavā ir cilvēki, kas uzskata, ka pilsētai «Dalkia» piedāvājums nav izdevīgs. Vēl vairāk – Domei adresētās atklātās vēstules autori saprot, ka vienīgā reālā iespēja siltummaksu samazināt ir sadarbība ar Jelgavas Cukurfabriku. Der atzīmēt, ka vēstuli parakstījuši 933 cilvēki, taču jāšaubās, vai katrs no parakstītajiem ir daudzmaz uzmanīgi vēstuli izlasījis, un, ja arī ir, tad vēl vairāk jāšaubās, vai vēstules teksts ir līdz galam saprasts. Tā kā ar savu parakstu atbalstu vēstulē paustajam apliecinājuši Jelgavas iedzīvotāji no abiem Lielupes krastiem, vēstules iniciatori laikam nebūs meklējami Jelgavas Cukurfabrikas virzienā. Ja atceramies, tad ko līdzīgu iepriekšminētajai vēstulei savā paziņojumā pauda Jelgavas politiskā apvienība «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL»), atzīstot, ka lēmums par Jelgavas Siltumtīklu pārdošanu franču koncernam novedīs pie siltuma tirgus monopolizācijas pilsētā. Neizbēgami strauji celšoties apkures tarifi, un tādā veidā Dome vēl vairāk pasliktināšot pilsētas iedzīvotāju materiālo stāvokli. («ZZ», 12.06.2001.). Vai tikai iniciatīvu šajā pasākumā nav izrādījusi minētā politiskā organizācija? Iespējams, šādā akcijā ir ieinteresēta arī «no lietām nobīdītā» bijusī STU vadība, kuras naivajām cerībām par ietekmi perspektīvā līdz ar «Dalkia» kļūšanu par uzņēmuma akcionāru pienāktu gals. Iespējams, ka ir arī vēl kāda iesaistītā puse. Pagaidām pilnīgi skaidrs ir viens: lai arī kas būtu šīs atklātās vēstules «iedvesmotāji», viņu intereses acīmredzami nesakrīt ar pilsētas interesēm.
Nevajadzētu tomēr aizmirst, ka, aizbaidot «Dalkia», nekādas reālas alternatīvas nākamajai apkures sezonai nav. Nevienam vietējam uzņēmumam nav lieku 7 miljonu latu, ko ieguldīt Siltumtīklos. Protams, arī «Dalkia» negrasās Jelgavā nodarboties ar filantropiju, taču franču kompānija ir gatava investīcijām, kas atmaksāsies ilgtermiņā, un to «citādi domājošajiem» vajadzētu novērtēt. Jelgavnieki ir noguruši no neziņas, un ar pēdējiem elpas vilcieniem izdzīvot vēl vienu apkures sezonu būtu neprāts. Šķiet, beidzot ir nākusi sapratne arī par to, ka mierizlīgums uz «padsmit» gadiem nav reāls, un tādā gadījumā vienmēr pastāv iespēja, ka Jelgavas pašvaldība nespēs izpildīt savas finansiālās saistības. Tad vienā jaukā dienā Latvijas ceturto lielāko pilsētu varēs pasludināt par maksātnespējīgu.
Šīs un vēl, iespējams, citu tamlīdzīgu vēstuļu autoriem un atbalstītājiem derētu par to labi padomāt – vai ar savām idejām un parakstiem viņi nesavelk ciešāk cilpu ap pilsētnieku kakliem. Par to derētu padomāt arī politiķiem, tomēr censties politiskās spēlītes pakārtot pilsētas vajadzībām. Laikam nevar teikt, ka Jelgava izceļas ar sabiedrības uzticību politiķiem. Jelgava māk izcelties ar ko citu – ar rekordaugstiem tarifiem, «kurjatņikiem» pilsētas centrā un nesakārtotu postindustriālo graustu zonu. Līgumu ar «Dalkia» var uzskatīt par pirmo lielo soli ceļā uz situācijas uzlabošanos. Vai tiešām vienmēr vajadzīgs tikai kritiens atpakaļ?
