Līdz ar brīvvalsts nodibināšanos Latvijas politisko amatu apritē ienāca diplomātiskais dienests.
Līdz ar brīvvalsts nodibināšanos Latvijas politisko amatu apritē ienāca diplomātiskais dienests. Šajā jaunajā darbības laukā pieredzi guva dažādu izglītību saņēmušie latviešu inteliģenti. Viņu vidū sekmīgi darbojās arī vairāki jelgavnieki.
Fricis Kociņš pasaulē nāca Jelgavas amatnieka ģimenē 1895. gada 10. maijā. Pirmā izglītība gūta pilsētas skolā zēniem, tad reālskolā. To pabeidzis, 1914. gadā viņš uzsāka studijas Maskavas Komercinstitūtā. 1916. gada pavasarī mobilizēts Krievijas impērijas armijā un nosūtīts militāro izglītību iegūt 1. Odesas praporščiku skolā.
Kara laikā no 1916. gada decembra dienēja kā 5. Sibīrijas strēlnieku pulka jaunākais virsnieks, no 1917. gada aprīļa – Latviešu strēlnieku rezerves pulkā, kur paaugstināts par podporučiku. No dienesta F.Kociņu atvaļināja 1918. gada ziemā, sākoties politiskā kursa maiņai.
1918. gada novembrī un decembrī nākamais diplomāts strādāja par Dobeles apriņķa priekšnieka palīgu. Latvijas armijā no 1919. gada 4. marta dienēja vispirms 1. Jelgavas rotā, tad Latvijas Neatkarības rotā, kuras sastāvā 22. maijā piedalījās cīņās pie Piņķu baznīcas, par ko vēlāk apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Sekoja dienests Daugavpils kājnieku pulkā un Latgales divīzijas štābā, piedaloties valsts austrumu puses atbrīvošanās cīņās. No 1921. gada augusta F.Kociņš bija Galvenā štāba operatīvās daļas 1. nodaļas priekšnieka palīgs kapteiņa pakāpē.
F.Kociņš turpināja izglītoties, 1925. gadā pabeidza virsnieku kursus, Kara akadēmiskos kursus (1928. gadā), beidzis trīs kursus LU ekonomistos.
No 1929. gada bija pulkvedis – leitnants, armijas štāba Operatīvās daļas iekšējās informācijas pārzinis, no 1932. gada rudens – Latvijas kara aģents Lietuvā (par sadarbību apbalvots ar 3. šķiras Lietuvas Ģedimina ordeni ). 1936. gadā iecelts par Latvijas sūtni Krievijā.
Sūtnis F.Kociņš tika akreditēts Maskavā 1937. gada 4. janvārī, un viņa darbības lauks bija valsts augstāko diplomātisko interešu aizstāvība. Vēsturnieks Aivars Stranga par mūsu novadnieka otro galveno uzdevumu aizstāvēt Krievijā nelaimē nonākušo Latvijas pilsoņu intereses raksta: «F.Kociņa darbības apstākļi nebija viegli. 1938. gadā pieauga čekas aktivitātes, katru dienu sūtniecības pieņemšanas stundās pie vēstniecības dežurēja divi čekisti, kuri aizturēja visus, kas iegāja sūtniecības namā… tomēr, neraugoties uz sarežģītajiem darbības apstākļiem, F.Kociņš ļoti enerģiski ķēries pie Latvijas pilsoņu interešu aizstāvēšanas. Vispirms sūtnis sakārtoja arhīvu un izvedoja apcietināto Latvijas pilsoņu sarakstu. Ar nožēlu F.Kociņam bija jākonstatē, ka Latvijas Iekšlietu ministrija izrādīja visai mazu pretimnākšanu sūtnim, noskaidrojot Latvijas pilsoņu likteni. Tas sarūgtināja F.Kociņu, taču nemazināja viņa aktivitāti. 1939. gada martā viņš panāca tikšanos ar PSRS ārlietu ministru M.Ļitvinovu, bet 5. jūnijā – ar V.Molotovu.» («Latvijas sūtnis un Latvijas pilsoņi», «Neatkarīgā Cīņa» 1993.14.01.).
1939./40. gadā mūsu valsts sūtnim bija jāiztur lielās austrumu kaimiņvalsts pastiprinātais ne visai korektais diplomātiskais spiediens, ar pašcieņu un godu aizstāvot mūsu mazās valsts esamību lielajā politikas pasaulē. Mūsu novadnieka īsās diplomātiskās darbības novērtējums ir Triju Zvaigžņu ordenis, Somijas Baltās Rozes ordenis (V šķira), Igaunijas Ērgļu ordenis (IV šķira), Zviedrijas Šķēpa ordenis (V šķira), Polijas ordenis, «Polonia «Restituta (V šķira).
Latvijas pirmskara diplomātu darbība tika pārtraukta pēc 1940. gada 21. jūnija, kad sāka darboties t.s. tautas valdība A.Kirhenšteina vadībā. Ar 26. jūliju ārlietu ministra amatā bija A.Jablonskis, kura uzdevums bija… ministrijas un tās departamentu (politiskā, līguma, administratīvā) likvidācija, līdz ar to pārtraucot Latvijas diplomātisko pārstāvniecību (vēstniecību, konsulātu u.c.) darbību ārzemēs un nepaklausīgos sūtņus pasludinot ārpus likuma.
Kirhenšteina valdība 13. augustā paziņoja, ka Latvijas sūtniecība Maskavā tiek likvidēta, tās personāls ar dažiem izņēmumiem var atgriezties Rīgā, bet arhīvs, bibliotēka un inventārs jānodod PSRS iestādēm. Vairums sūtniecības darbinieku pēc atgriešanās Latvijā tiek arestēti. F.Kociņu apcietināja 1940. gada 19. septembrī Dobeles pusē viņa nesen iegādātajās lauku mājās.
Dzīves noslēgums nāca ātri – nošauts 1941. gada 28. jūlijā Lubjankas cietumā Maskavā. Ģimenei Otrā pasaules kara nogalē izdevās Latviju atstāt, dzīvesbiedre Emīlija un meita Dzidra tālāko dzīves posmu pavadīja Vācijā un ASV.
Jābilst, ka F.Kociņa sendienu draugs ir bijušais jelgavnieks, tagad Tukuma pusē dzīvojošs simtgadnieks Arnolds Hofmanis.
