Tā nu ir iznācis, ka katras nākamās Saeimas vēlēšanas ienes jaunus papildinājumus Latvijas politiskajā konjunktūrā. Daudzas samērā neilgā laikā pirms velēšanām tapušās partijas Saeimas vēlēšanās pratušas gūt vērā ņemamus panākumus.
Tā nu ir iznācis, ka katras nākamās Saeimas vēlēšanas ienes jaunus papildinājumus Latvijas politiskajā konjunktūrā. Daudzas samērā neilgā laikā pirms velēšanām tapušās partijas Saeimas vēlēšanās pratušas gūt vērā ņemamus panākumus. Kā piemērus savulaik var minēt gan «Saimnieku», gan «zīgeristiešus», gan arī Tautas partiju (TP) un Jauno partiju, kas pašreizējās Saeimas vēlēšanās spējušas iegūt gandrīz trešdaļu Saeimas deputātu vietu. Nākamajā rudenī notiks kārtējais politiskais maratons, un ir saprotams, ka, ņemot vērā līdzšinējo neilgi pirms vēlēšanām dibināto politisko spēku panākumus, arī pirms gaidāmajām parlamenta vēlēšanām gan politiķiem, gan uzņēmējiem ir interese par jaunas partijas dibināšanu.
Un pārmest viņiem nav ko, jo viņi godīgi un atklāti savu politisko mērķu sasniegšanai vēlas izmantot joprojām ideālistiski noskaņoto elektorāta daļu, kas ir acīmredzami vīlusies parlamenta valdošajās partijās un arī opozīcijā, kā izskatās, īpašas perspektīvas neredz. Jāsaka, visu cieņu demokrātijai, un, no vienas puses, var aiz sajūsmas par mazās Latvijas 50 partijām lēkt uz vienas kājas, taču, no otras puses, šis cipars neliecina ne par ko citu kā vien par politiskā brieduma un stabilitātes trūkumu mūsu vēlēttiesīgajos pilsoņos.
Tautas gudrība vēsta: lai jaunizveidojamais politiskais spēks varētu iegūt vairāk vietu nākamajā Saeimā, tam jāpiesaista pēc iespējas vairāk sabiedrībā populāru personu. Jo Latvijas elektorāta liela daļa nemēdz balsot par kādas noteiktas politiskas partijas programmatiskajām nostādnēm, bet gan par personālijām. Vislabāk tādām, kuras apraksta, teiksim, «Privātā dzīve» vai kāds cits mājsaimniecībā noderīgs informācijas līdzeklis.
Par jaundibināmo partiju, kas it kā būšot labēji centriska, ir dzirdēts daudz. Tajā, lūk, būšot gan kādreizējais Rīgas mērs Andris Ārgalis, bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Uzņēmumu reģistra vadītājs Māris Gulbis, kā arī, iespējams, žurnālisti Jānis Domburs un Baiba Strautmane. Tās gan tādas baumas vien esot. Piemēram, «tēvzemiešu» līderis Māris Grīnblats, kā ziņo BNS, ir paudis nedaudz atšķirīgu viedokli – proti, jaunais spēks būšot ne labējs, bet kreisi populistisks, kas «ēdīs nost» sociāldemokrātu balsis. Interesanti, vai ne?
Vēl interesantāk ir tas, ka pagaidām visvairāk par šo gaidāmo politisko spēku izsakās tieši «TB»/LNNK pārstāvji, kas vedina domāt, ka viņi baidās nevis par LSDSP balsīm, bet gan par savējām. Un viņiem ir par ko baidīties, jo ideoloģiskās identitātes trūkums šai partijai ir daudz aktuālāka problēma nekā abām pārējam lielākajām valdības partijām. Partijas tēlam godu nerada arī pēc Ludzas rajona Valsts ieņēmumu dienesta nodaļas vadītāja Vjačeslava Ļiscova slepkavības publiskotā informācija, ka «tēvzemietis» Juris Dobelis pirms pāris mēnešiem «interesējies» par noslepkavotā V.Ļiscova atbilstību ieņemamajam amatam. Kā liecina līdzšinējā pieredze, mūsu augstākās varas gaiteņos «nejaušas sakritības» mēdz notikt visai bieži, taču, labi papētot, tās vienmēr var visai loģiski izskaidrot. Tikai problēma ir tāda, ka ne vienmēr politiķiem ir griba un vēlēšanās šādas «parādības» pētīt. Vārdu sakot, «TB»/LNNK ir nopietni jāpadomā par aktivitātēm pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām, jo, šķiet, īpaši labprātīgi šo politisko spēku valdību veidojošie partneri neuzaicinās, ja atceramies, ka tieši «tēvzemieši» bijuši divu iepriekšējo valdību gāzēji.
Atgriežoties pie jaundibināmās partijas, atliek secināt, ka daļa elektorāta nemainīs savu «pērļu zvejnieka» domāšanu un jaunajiem politiskajiem spēkiem, veiksmīgi «menedžētiem», vēl kādu laiku atradīsies vieta mūsu valsts jau tā raibajā politiskajā spektrā. Tāpat var prognozēt, ka jaunajā politiskajā spēkā netrūks «prominenču» un populāru personu. Vairāk ticams, ka dibināmā partija ieņems labēji centrisku pozīciju, jo nacionālo interešu aizstāvības niša nav aizpildīta. Kā tas būs realitātē, to nākamajā rudenī izšķirs vēlētāji, kuriem noteikti būs grūti izvēlēties plašajā labējo un kreisā spārna partiju piedāvājumā. Un tas, ka pirms vēlēšanām Latvijā mēdz piedzimt pa partijai, nav nekas slikts. Galvenais, lai to rindās atrastos vēlētāju uzticību pelnījuši politiķi. Tāpēc, vēlētāj, dari, ko darīdams, bet apdomā galu.
