Ir pagājis 14. jūnijs. Sāpes pārdzīvoto sirdij liek atcerēties ik gadu. Dziļas pārdomas izraisa mūsu valsts nabadzīgo ļaužu dzīvīte.
Ir pagājis 14. jūnijs. Sāpes pārdzīvoto sirdij liek atcerēties ik gadu. Dziļas pārdomas izraisa mūsu valsts nabadzīgo ļaužu dzīvīte. Ja nu mēs tagad dzīvojam tik lojālā un demokrātiskā valstī, tad atļaušos dažus vārdus teikt par to, kas tagad notiek mūsu tēvu zemē. Mēs ejam bojā.
Bet zem saules katram no mums dota tikai viena dzīvība. Cik nu ilgu Dieviņš katram to atvēlējis. Tā vismaz bija agrāk. Tagad ir arī citi likteņa lēmēji. Viņi sēž Saeimā – simts gudrās galvas. Viņi pašpārliecināti veido tautas likteni. Un nu jau arī Latvijā ir gulags, nemaz nav jābrauc uz Sibīrijas plašumiem: cik izsalkušu bērnu klīst pa ielām, cik bezpajumtnieku, cik labprātīgi nodzērušos un no dzīves aizgājušo… Tā tam esot jābūt postsociālisma valstī, kur valsts rūpes par cilvēku izpaužas sociālajās mājās, bērnunamos, nakts patversmēs. Kas neprot dzīvē iekārtoties, ir neveiksminieks. Un cik daudz jaunu vārdu šajos desmit neatkarības gados ienākuši mūsu sarunās! Maznodrošinātie, bezperspektīvie, krīzes iztikas minimums, iztikas patēriņa grozs… Valsts iekārtas maiņas rezultātā tika un tiek zagts, laupīts, blēdīts. Uzradās «godavīri», kas Latvijas cilvēkus vienā dienā padarīja nabagus. Sociālismā vārds «pensionārs» bija cieņas pilns, tagad no tā ir jākaunas.
Vien zvaigznēs rakstīts, kāda būs mūsu nākotne. Dod, Dievs, deputātiem labu prātu nevairot valstī nabagus…
