Sakarā ar Jelgavas Latviešu biedrības domes locekles V.R.Brinkus kundzes aicinājumu aktīvāk apspriest Jelgavas Domes lēmumu «Par Jelgavas teritorijas plānojuma grozījumu Pūra ceļa rajonā pirmo redakciju un sabiedriskās apspriešanas organizēšanu».
Sakarā ar Jelgavas Latviešu biedrības domes locekles V.R.Brinkus kundzes aicinājumu aktīvāk apspriest Jelgavas Domes lēmumu «Par Jelgavas teritorijas plānojuma grozījumu Pūra ceļa rajonā pirmo redakciju un sabiedriskās apspriešanas organizēšanu» («ZZ» 16. 06. 2001.) gribētu izteikt savu viedokli kā vēsturnieks. Nodarbojos ar Jelgavas vēstures izpēti un īpaši ar amatniecības vēsturi, kas cieši saistīta ar Mīlestības aleju, kuras tuvumā gaidāmas lielas pārmaiņas. Turklāt es kā interešu biedrs darbojos Jelgavas Amatniecības centrā, kas ir Latvijas Amatniecības kameras teritoriālā organizācija.
Tā kā mūsu pilsētā iepriekšējo domju laikā kultūras dzīve un īpaši kultūrvēsturiskais mantojums bija atstāts otrajā vai pat trešajā plānā, lielākas cerības liekam uz jauno pilsētas mēru Andri Rāviņu. Arī iepriekšējais Domes vadītājs Ivana kungs īsi pirms ievēlēšanas 1994. gadā noorganizēja Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas fondu, bet vēlāk šī cēlā iecere netika realizēta. Gandrīz septiņu gadu laikā no zemes virsas pazuduši daudzi kultūrvēsturiskie pieminekļi, un pie vecpilsētas jau slejas degvielas uzpildes stacija. Var, protams, saprast pilsētas tēvu rūpes par komunālo saimniecību, ielu un trotuāru stāvokli, kam līdzekļi īpaši vajadzīgi. Šādā situācijā solījumi par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, stājoties amatā, bieži aizmirstas.
Mīlestības aleja ir unikāls kultūrvēsturisks objekts, ko atzīst arī mūsu pilsētas viesi. Protams, daudz kas balstās uz leģendām un nostāstiem. Daudzkas nekad nav noticis, un, izvērtējot vēstures avotus, to var apšaubīt. Vai tiešām divi augstdzimuši juristi lūguši sevi apglabāt ārpus kapsētas, bet varbūt tas ir tikai savam laikmetam atbilstošs simbolisks apbedījums? Tomēr droši zināms, ka pēc K.L.Tetča testamenta šī vieta piešķirta Jelgavas amatnieku cunftēm ar interesanto novēlējumu par pūra naudas izmaksu amata meistara meitai, kura pirmā attiecīgajā gadā izgājusi pie vīra un kurai arī jāiestāda alejā starp pieminekļiem bērzi. Arī šāds notikums rosina interesi par Mīlestības aleju, un, iespējams, ne viens pilsētas viesis tur piestātu, tāpat jelgavnieki labprāt to izmantotu par savu pastaigu vietu. Acīmredzot to kavē gan pietiekamas informācijas trūkums, gan mūsu pilsētai raksturīgā nesakoptība. Jautājumu neatrisina ne pašaizliedzība, ar kādu divi pensionāri rūpējas par aleju, ne atsevišķas pedagogu un skolēnu rīkotās akcijas. Mīlestības aleja taču ir pilsētas īpašums, ko vajadzētu apkopt tāpat kā parkus un skvērus Jelgavas centrā.
Iespējams, vislabāk sakopta aleja bija laikos, kad tā piederēja Jelgavas amatnieku organizācijām, jo tās no novēlētā gruntsgabala iegūtos līdzekļus ieguldīja ne tikai meistaru meitu pūra naudās, bet arī alejas sakopšanai un pieminekļu saglabāšanai. Šodien mēs Mīlestības aleju varam uzskatīt tikai par amatnieku vēsturisko īpašumu, jo ne Jelgavas amatnieku organizācija, ne Latvijas Amatniecības kamera nevar pretendēt uz agrāko īpašumu. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados pēc 1. Jelgavas amatnieku biedrības likvidācijas tai piederošais nekustamais īpašums (apmēram 3,5 hektārus ap Mīlestības aleju) tika atdots pilsētai, tomēr amatnieki, tāpat kā vairums jelgavnieku, atbalsta alejas un abu agrāko amatnieku labvēļu piemiņas vietu atjaunošanu.
Sakarā ar gaidāmajām izmaiņām no dabas pamatnes zonas uz individuālās apbūves teritorijas zonu parādās nepilnības, kas var ietekmēt alejas saglabāšanu par kompleksu pieminekli. Jāpiekrīt Brinkus kundzei, ka būtiski ir noteikt minimālo attālumu no plānotās apbūves līdz alejai un pieminekļiem, bet formāli Dome to var neievērot, jo izrādās, ka līdz šim aizsargājamo objektu sarakstos iekļauta tikai Tetča urna kā valsts nozīmes mākslas piemineklis. Tādējādi varētu noteikt, ka ap to ir Kultūrvēsturisko pieminekļu aizsardzības likumā paredzētā simts metru aizsardzības zona, bet pārējā unikālā objekta teritorijā iespējama visāda veida saimnieciskā darbība. Tāpēc nekavējoties attiecīgajām valsts iestādēm būtu jānosaka, ka aizsargājami ir alejas bērzi un padomju varas gados iznīcinātā Švandera pieminekļa vieta, kas, cerams, ar laiku tiks atjaunota. Plānotajai apbūves teritorijai jābūt samērīgā attālumā no alejas un pieminekļiem, lai saglabātu harmonisku ainavu. Iepriekšējā Dome benzīntanka celtniecību pilsētas centrā pie vecpilsētas pamatoja ar lielajiem ieguldījumiem pilsētas infrastruktūrā – ielu un ietvju remontā, Driksas tilta būvē. Arī firmām un individuālajiem būvētājiem, kas iegūs īpašumtiesības Pūra ceļa rajonā, būtu nepieciešams ieguldīt līdzekļus pilsētas infrastruktūrā, taču ne tiltu un centrālo ielu remontā, bet gan blakus esošās Mīlestības alejas sakopšanā un labiekārtošanā, Tetča pieminekļa restaurācijā un Švandera pieminekļa atjaunošanā. Domes Būvvaldei nepieciešams apskatīties arhīvā, kur atrodams jau 1988. gadā toreizējā pilsētas galvenā arhitekta Kaspara Riekstiņa izstrādātais Mīlestības alejas labiekārtošanas plāns, kas paredzēja to pārveidot par atpūtas vietu. Domājams, ka par šādu vietu ar soliņiem un dzīvžogiem būtu priecīgi arī jaunā kvartāla iemītnieki.
