Stingrs rokas spiediens, buča uz vaiga, ziedi un laba vēlējumi šodien sūtāmi visiem Marekiem un Tālivalžiem.
Stingrs rokas spiediens, buča uz vaiga, ziedi un laba vēlējumi šodien sūtāmi visiem Marekiem un Tālivalžiem. Savā dārzā ugunskuru iekurs un kopā ar draugiem desiņas ceps arī Vircavas pagasta šoferis un vecākais sētnieks Mareks Zajankovskis.
Mareka mamma Gunta stāsta, ka, pirms mazais sevi pieteicis, viņai jau bijis skaidrs – tas būs dēls un viņu sauks Mareks: «Mans vīrs ir polis, un viņa vecmamma pat bija poļu pane. Polijā vārds Mareks ir tikpat izplatīts kā pie mums Jānis vai Pēteris, tāpēc vīra radi ļoti priecājās par manu izvēli. Savu iespaidu bija atstājusi arī bērnībā demonstrētā poļu filma «Mareka Pegusa piedzīvojumi», tās galvenais varonis bija tik atraktīvs, ka es nolēmu: man arī būs tāds dēls.»
Mareks pats ar savu vārdu ir apmierināts: «Labi, ka Latvijā tas nemaz nav tik izplatīts. Polijai tikai vienreiz esmu cauri braucis un tāpēc neesmu piedzīvojis situāciju, kad uz katra stūra var satikt savu vārdabrāli.»
Gaviļnieks atzīst, ka bērnībā viņam vārds Mareks šķitis tāds kā par «mīkstu» zēnam: «M…m…m – tas burts jau vedina domāt, ka sekos vārds memmītis.» Tagad tam esmu ticis pāri un ar savu vārdu lepojos.»
Vārdadienas svinības Marekam ir iemesls iziet no mājas un neieturēt tradicionālo svētku maltīti pie lielā galda: «Parasti laiks ir jauks, kopā ar ciemiņiem dodamies ārā un rīkojam īstu pikniku.»
Par dāvaniņām runājot, Mareks atzīst, ka viņš ir ļoti pieticīgs: «Es priecājos pat par vienkāršu zeķu pāri. Mani noteikti nevar saukt par prasīgu. Protams, ir reizes, kad svētkos ģimene un draugi mani ir tiešām pārsteiguši. Atceros, briesmīgi gribēju nopirkt telti, lai varētu kopā ar draugiem braukt atpūsties, bet mamma mani atrunāja, tai brīdī vēl nesapratu, kas par lietu. Izrādījās, ka bērnības draugi un kolēģi bija iecerējuši telti man pasniegt kā vārdadienas dāvanu.»
Jaunā telts jau izmēģināta Cēsu pusē un vairākkārt arī Īlē pie ezera. Mareks atzīst, ka reti jau iznāk izrauties no mājas. Savulaik gan brīvie brīži pavadīti, dauzot mašīnas: «Piedalījos izdzīvošanas sportā – «Rullītī» sākumā sadauzīju divus zapiņus un vēlāk arī volgu. Mamma, kad uzzināja par manu pirmo apmesto kūleni, gandrīz krita ģībonī, bet vēlāk jau pierada. Tas ir interesants sporta veids – pēc starta jāmēģina izsist no trases visus konkurentus. Vienīgais noteikums – nedrīkst iebraukt konkurenta šofera durvīs un traumēt stāvošu mašīnu. Žēl, ka tagad šis sporta veids panīcis.»
Mareks gaida brīdi, kad varēs īstenot savu sapni – kaut reizi mūžā redzēt īstas palmas: «Ir kāda klusa cerība, un es ļoti ceru, ka tā īstenosies – kopā ar ģimeni varēsim aizbraukt uz zemi, kur palmas aug tāpat kā pie mums bērzi un kļavas.»
