Jaunākais respektablās starptautiskās pretkorupcijas organizācijas «Transparency International» pētījums pēc korupcijas uztveres indeksa Latviju ir ierindojis 59. vietā.
Jaunākais respektablās starptautiskās pretkorupcijas organizācijas «Transparency International» (TI) pētījums pēc korupcijas uztveres indeksa Latviju ir ierindojis 59. vietā. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tas ir kāpums; kāpums, kas raksturo, ka situācija saistībā ar korupciju valstī neuzlabojas. Un, tā kā šis pētījums ir orientēts uz sabiedriskās domas izzināšanu, kā arī uz atsevišķu profesionālo grupu aptauju (piemēram, uzņēmēji), ir pamats domāt, ka cīņai pret korupciju Latvijā trūkst efektivitātes.
Salīdzinot ar iepriekšējo gadu TI pētījumiem, Latvijas situācija, protams, nav pasliktinājusies ļoti krasi (tikai par divām vietām), taču, kā jau to konstatējuši vairāki Latvijas eksperti, runa ir par citu būtiskāku problēmu – situācija paliek nemainīga, kamēr kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā tā acīmredzami ik gadu uzlabojas. Līdz ar to jāsecina, ka Latvijā ir kaut kādi šķēršļi, kas traucē mainīt korupcijas «status quo».
Pagaidām izskatās, ka Latvijā ir pamatotas bažas par tā saucamo sistēmisko korupciju, kas ir viena no deģeneratīvākajām korupcijas formām, jo kukuļdošana un interešu konflikts valstī kļūst par integrētu pārvaldes elementu, bez kura valsts pārvalde vairs faktiski nespēj funkcionēt; tas ir savdabīgs amatpersonas un iedzīvotāju attiecību modelis. Sistēmiskās korupcijas aizmetņi ir vērojami atsevišķās valsts pārvaldes sfērās, īpaši tajās, kas saistītas ar nekustamo īpašumu un dažādu licenču izsniegšanu. Sistēmisko korupciju raksturo pastāvīgums un nemainīgums, tas ir, valsts pārvalde allaž ir korumpēta. Latvijā šis apgalvojums, jādomā, gluži neiederētos, taču iedzīvotāji, spriežot pēc TI pētījuma, tomēr pierāda korupcijas līmeņa konstantumu, kas ir sistēmiskās korupcijas priekšvēstnesis. Jautājums vienīgi, vai paši iedzīvotāji apzinās, ka arī viņi ir daļa no šā konstantuma.
Korupciju Latvijā traucē samazināt arī joprojām nesakārtotā likumdošana. Ar «nulles» deklarācijas pieņemšanu vēl muļļāsies ilgi, jo izskatās, ka dažs labs partiju sponsors jūt, ka šāda deklarācija varētu kaitēt «veiksmīgajā uzņēmējdarbībā». Latvija pagaidām nav arī ratificējusi vairākus nozīmīgus starptautiskos dokumentus, kas likumsakarīgi par valsti starptautiskajā vidē nerada labu iespaidu. Līdz ar to, kamēr nav sakārtota tiesiskā vide, sabiedrībā nekādi nevar rasties priekšstats, ka valsts amatpersonas patiesi vēlas cīnīties pret korupciju.
Kā vēl viens šķērslis korupcijas izskaušanai ir lielas iedzīvotāju daļas dubultmorāle, jo, no vienas puses, viņi dod kukuļus, no otras – vaino varas institūcijas korupcijā. Var gan iebilst, ka piecīšu došana salīdzinājumā ar, teiksim, valsts vai pašvaldības pasūtījumos izplatīto korupciju nav salīdzināma, taču tā ir atrunāšanās. Korupcija ir korupcija, un viss. Nekādu atrunu. Protams, korupcijā ir vainojamas abas puses – gan tā, kas dod, gan tā, kas ņem. Tas, ka parasti korupcijā pieķer tikai mazos «šeftmaņus», jau ir cits jautājums, pareizāk, tā ir Latvijas tiesībsargājošo iestāžu nepietiekamā kapacitāte, kas arī liek atgriezties pie tiesiskās vides sakārtošanas.
Interesanta ir dažu Latvijas amatpersonu noraidošā reakcija uz TI pētījumu, tas ir, amatpersonas apšauba šā pētījuma objektivitāti un adekvātumu realitātei. Piemēram, Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš uzskata, ka pa lielai daļai šādiem sabiedrības priekšstatiem par korupciju Latvijā cēlonis ir masu informācijas līdzekļi, kas veidojuši neadekvātu korupcijas tēlu. Jā, var piekrist, ka nereti tie rada vētru tējas glāzē, tādējādi deformējot patieso izpratni par korupciju, taču, no otras puses, ne jau mediji ir tie, kas spēj uzcelt greznas mājas no muitnieka algas, ne jau mediji ir tie, kam Vācijā ir atvērti konti, kuros glabājas nedeklarēta nauda, ne jau mediji ir tie, kas caur starpniekiem dod tiesnešiem kukuļus. Tātad primārā vaina ir jāuzņemas amatpersonām, nevis informācijas līdzekļiem. Pie tam pēdējā laikā tajos atspoguļotie korupcijas skandāli, šķiet, ir radījuši sabiedrībā pesimismu, jo vainīgie visbiežāk jau netiek sodīti. Sabiedrība, manuprāt, ir noilgojusies pēc dažu korumpantu paraugprāvām, jo laikam tikai tas liktu mainīt savu viedokli par korupciju valstī.
Nevajadzētu absolutizēt TI pētījumu, grimstot nolemtības un pesimisma purvā. Latvijā tiek veikti arī citi starptautiskie pētījumi (Pasaules Banka, Starptautisko noziegumu upuru aptauja u.c.), kas piedāvā alternatīvu skatījumu uz korupcijas problēmu. Taču tas nenozīmē, ka Latvijas 59. vieta tāds sīkums vien ir. Pirmkārt, tas ir iekšējās vides sociālais indikators, un, otrkārt, TI pētījums ir Latvijas tēla veidotājs.
