Mūsdienās pozitīvas savstarpējās attiecības jau kļūst par deficītu.
Mūsdienās pozitīvas savstarpējās attiecības jau kļūst par deficītu. To vietā nāk vienaldzība, neiejūtība, citam citu aizstāj televizors, iela. Arvien biežāk pozitīvu attiecību nav arī ģimenē, tās izstumj alkohols, narkotikas.
Būt ciešos cilvēciskos sakaros ir katra cilvēka normāls pašapliecināšanās un sevis apzināšanās veids. Bērnībā saskarsmi apgūstam ģimenē, kur paraugs ir vecāki. Pēc tam nāk skola, kur pozitīvu saskarsmi veido pedagogs, iepazīstot un mācot skolēnus.
Ir, protams, dažādi paņēmieni, kā to darīt. Minēšu tikai dažus.
Mazākajās klasītēs bērniem savstarpēji tuvināties palīdzēs kopā veidojams «Klases portrets». Bērni uzzīmē savu plaukstu, uzraksta uz tās savu vārdu un raksturīgāko īpašību. Izliekot šīs plaukstiņas, var iepazīt un izanalizēt bērnu raksturu, viņu izpratni.
Sākumskolas bērniem patīk veidot «Mīļo grāmatiņu». Katram ir pienākums izlasīt un klasē izstāstīt savu mīļāko pasaciņu. Pēc tam jāizdomā un uz papīra jāuzraksta atziņa, kas no pasakas gūta. Šīs lapas tiek sašūtas kā grāmatiņa. Dažādās situācijas šo grāmatu atver un atrod tai atbilstošu gudrību vai atziņu. Vecāko klašu skolēniem patīk sacerēt pasakas par saviem klases biedriem, ko tāpat sašuj grāmatiņā. Pēc tam ir interesanti lasīt, labāk iepazīt citam citu un galvenais – sevi pašu.
Laba ir «Pieklājības grāmata». Tajā katrs skolēns un arī pedagogs ieraksta kādu atziņu, ieteikumu, vēlējumu citam. To raksta bez paraksta, tikai nosaucot adresātu. Vēlāk to lasot, katram rodas kādas pārdomas, atziņas.
Tā veidojas bērnu prasme būt kolektīvā, sabiedrībā, saprast apkārtējos, pozitīvi uztvert līdzcilvēkus.
