«Manā darbā ik dienu iznāk saskarties ar dažnedažādiem cilvēkiem, kas līdzi sev nes gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas.
«Manā darbā ik dienu iznāk saskarties ar dažnedažādiem cilvēkiem, kas līdzi sev nes gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas. Vakarā bieži jūtos kā izspiests citrons. Un, ticiet man, nekas tā nepalīdz atjaunot spēkus kā pāris stundu darba dārzā,» tā uzskata Glūdas pagasta Padomes izpilddirektors Kazimirs Ramans.
Kazimiram brīvā laika nemaz nav tik daudz, jo garas stundas paiet darbā. Cits viņa vietā, vakarā mājās pārnākot, ieslēgtu televizoru, palasītu avīzes un dotos pie miera, bet Kazimirs nav no tiem – viņš iet uz savu dārzu, kur darba rokas vajadzīgas vienmēr.
«Tā ir labākā atpūta! Dzīve pēc darba jau nebeidzas. Kā izpilddirektors es rūpējos par sakoptu vidi pagastā, bet miniatūrā šo sakoptību radu arī savā dārzā. Tur mīt mīlestības aura – katrs «pleķītis» ir pārdomāts un katrs stādiņš aprūpēts,» stāsta izpilddirektors.
Viss sākās pirms desmit gadiem, kad tika ielikti pamati mājai. Tad šī vieta bija purvaina un tur nekas neauga. Kazimirs pamazām visu izplānoja pats. Protams, palīdzēja labi draugi – speciālisti, dažādas lekcijas un arī atbilstoša literatūra. Liels palīgs ir ģimene – sieva un dēls. Kazimirs stāsta, ka dārzā sfēras ir sadalītas: «Sievai patīk puķes, un tāpēc tās aprūpē viņa, bet man paliek zālājs, kas aizņem 1,5 ha, kā arī krūmu un koku stādījumi.»
Stādi turp savesti no dažādām vietām – Lietuvas, Baltezera, Dimzu, Ozolnieku un citām kokaudzētavām. Nesen Kazimirs sācis veidot arī koku kolekcijas – pamazām top laukumiņš ar skuju kokiem, plānota ir jasmīnu kolekcija. «Tas par godu mājas nosaukumam «Jasmīni»,» atklāj Kazimirs.
Skaistums saistīts ar izdevumiem – šo patiesību Ramanu ģimene atklājusi jau sen, tāpēc, lai varētu lolot savu mīlestības dārzu, nereti no kaut kā jāatsakās. «Šogad laikam atvaļinājuma laikā tā arī nekur neaizbraukšu, jo nesen iegādājos jaunu zviedru pļaujmašīnu. Agrāk ar veco pļāvēju man vajadzēja divas dienas, lai tiktu galā ar zālāju, tagad ar jauno tehnoloģiju nepieciešams uz pusi mazāk laika, un pļaušana pārvērtusies par vēl lielāku relaksāciju.»
Diezin vai daudzi piekristu relaksēties, pļaujot zāli. Arī Kazimirs atzīst, ka ģimenē neiztiek bez citiem atpūtas veidiem: «Nupat kā nokrāsoju sievas vectēva laivu. Tā mums ir liels dārgums – mantai jau neskaitāmi gadi, bet tagad «uzprišināju» un, skat, gluži kā jauna. Nu varēšu doties makšķerēt ar glanci! Ja mazāk laika, laivu stumju uz Nākotnes baseinu. Ķeras labi – vēl pagājušajā nedēļā noķēru pamatīgu līdaku. Ja pietiek laika, dodos uz Engures ezeru.»
Drīz gan Kazimiram vairs nebūs jāmeklē kāds ezers vai upe, jo pie mājas iekārtots dīķis, kurā naski peld līņu, karūsu, karpu un asarīšu mazuļi.
Izpilddirektors plāno iekārtot arī minigolfa laukumu mājas zālājā: «Tā teikt, viss pie vietas. Atnāk draugi ciemos, un nav jāmeklē atpūtas iespējas.»
Neskaidrs paliek tikai viens – ko tik aktīvs cilvēks bez sava dārza un laivas dara ziemā?
«Man patīk slēpot, ja ir laba ziema. Mīlu arī ceļot, ja vien maciņš atļauj, bet lielākā aizraušanās ziemā ir darbs pie mājas. Patīk pašam visu pamazām sakārtot – strādāt ar koku un sajust, kā top grīdlīste, kāpņu marga un citas vajadzīgas lietas. Ticiet man – arī tā ir atpūta!»
