Pieņemt suni no patversmes – it kā izdevīgi, jo par jauno draugu jāmaksā diezgan simboliska cena, turklāt tas vairs nav arī kucēns, prot jau riet un māju sargāt.
Pieņemt suni no patversmes – it kā izdevīgi, jo par jauno draugu jāmaksā diezgan simboliska cena, turklāt tas vairs nav arī kucēns, prot jau riet un māju sargāt.
Līdzīgi domāja arī kāda mana draudzene, kurai bija nomiris suns, bet jauna iegādei nepietika naudas un arī negribējās ķēpāties ar mazu kucēnu, tāpēc ģimene paņēma no patversmes kādu gandrīz divus gadus vecu suni.
Jaunajās mājās Rūdi, tas bija jaunais suņa vārds, visi mīlēja, cienāja ar kārumiem, ļāva pat reizēm ienākt istabā. Varētu domāt, ka Rūdis no priekiem par jaunajiem dzīves apstākļiem staigāja, asti luncinādams, bet nekā… Suns vai nu nejutās īsti laimīgs, vai kaut kas viņu nomāca tik ļoti, ka viņš kļuva agresīvs. Sākumā nevienu nelaida sev klāt, vēlāk gandrīz iekoda meitenes vecmāmiņai, bet nu jau iemanījies pie žoga lēkt tik augstu, ka neviens kaimiņš vairs neuzdrošinās tuvoties viņu mājai, nemaz nerunājot par pašiem saimniekiem, kas ar stīvām kājām savam draugam pasniedz pusdienas.
Par mājas sargāšanu vairs nav jāuztraucas, toties pašam saimniekam, dodoties mājās, jāpadomā, kā ieiet klusāk, lai atkal nesāktos tracis…
Morāle: ja kādreiz ņem jau no kucēna vecuma izaugušu suni, nopietni apdomā, vai spēsi sadzīvot ar raksturu, ko viņā ieaudzinājuši pirmie saimnieki!
