Modinātājs zvana ap pulksten 7, neliela pamošanās pauzīte, un tad sievas buča Uldim Kalvānam atgādina, ka šodien ir viņa vārdadiena.
Modinātājs zvana ap pulksten 7, neliela pamošanās pauzīte, un tad sievas buča Uldim Kalvānam atgādina, ka šodien ir viņa vārdadiena.
Glūdas pagasta Padomes šoferis kurjers Uldis Kalvāns stāsta, ka pie sava vārda ticis, pateicoties vecākiem: «Viņiem tolaik ļoti patikusi Raiņa luga «Pūt, vējiņi». Iespējams, ka 1964. gadā tā arī bija modes lieta. Tā nu es tiku pie vārda Uldis, bet mans brālis nosaukts Gata vārdā. Vecāki sprieduši – ja piedzimtu arī meitiņa, tad sauktu vai nu par Zani, vai Baibu.»
Uldis pats atzīst, ka nav gluži lugas galvenā varoņa prototips: «Nevar teikt, ka esmu ļoti klusas un mierīgas dabas cilvēks – visādas lietas dzīvē ir sadarītas, bet biežāk gan trakulības apslāpē veselais saprāts. Esmu no tiem, kuri vispirms cītīgi apsver, izdomā un tikai tad ķeras pie darīšanas. Iespējams, ka dažreiz domāts tiek par vēlu, bet labāk vēlu nekā nekad.»
Gaviļnieks prāto, ka tagad vārdadienas svinības kļūst arvien mierīgākas: «Jestrāk gāja skolas un studiju laikos. Atminos, ka kādā 4. jūlija naktī kopā ar saviem viesiem – skolas puikām – gājām manas audzinātājas dārzā zemenes ēst. Nebijām jau nekādi vandaļi, bet daļu lauciņa noteikti arī nobradājām. Vēl spilgti atmiņā palikušas svinības, kad kāds draugs pirmo reizi uzaicināja mani izbraukumā ar ūdens motocikliem. Sākumā jau vairāk atrados ūdenī nekā uz moča, bet, kad «piešaujas», tad tā lieta kļūst ļoti aizraujoša.»
Par dāvaniņām runājot, Uldis atzīst, ka nereti mīļi apsveikuma vārdi pa tālruni no sen nedzirdēta drauga ir visdārgākā dāvana: «Tas ir tik patīkami, ka cilvēki tevi atceras – negaidīts, bet jauks mirklis!»
Savu draugu vidū vārdabrāļus Uldis pazīst kā cilvēkus ar labu humora izjūtu un vēlmi strādāt tā, lai būtu gandarījums par padarīto.
