Ik dienas kādu pasaules malu satricina spēcīgākas vai ne tik spēcīgas zemestrīces.
Ik dienas kādu pasaules malu satricina spēcīgākas vai ne tik spēcīgas zemestrīces.
Zinātnieki gandrīz vienprātīgi atzīst, ka zemestrīci var izraisīt gan kodolizmēģinājumi, gan tādi zemes satricinājumi kā, piemēram, pāļu dzīšana būvlaukumā (protams, tikai attiecīgajās teritorijās), vienlaicīgi gandrīz pilnībā noliedzot pagājušā gadsimta sākumā darbojošos pētnieku izteiktos pieņēmumus, ka zemestrīce sākas saules ietekmē. Taču – vai ir iespējams zemestrīces kaut kā ierobežot vai paredzēt?
Pirmie pētījumi šajā jomā ASV tika veikti jau sešdesmito gadu vidū, kad tika izvirzīts pieņēmums, ka zemestrīces un to stiprumu iespējams kontrolēt, variējot ar šķidruma koncentrācijas līmeni pazemē. Zemē tika iesūknēti notekūdeņi, lai izpētītu to nozīmi pazemes grūdienu izraisīšanā. Atklājās, ka ūdeņi pazemē rada papildu spiedienu, kas ievērojami palielina zemestrīču biežumu un stiprumu.
Lai gūtu vēl pilnīgāku apstiprinājumu šai teorijai, gadu vēlāk Rendželijā, Kolorādo štatā, naftas atradņu teritorijā zemē atkal tika iesūknēts liels daudzums ūdens. Pētījuma rezultāti liecināja, ka uz katru «apūdeņoto» kilometru mēnesī tika saskaitītas pat divdesmit astoņas (!) ne pārāk stipras zemestrīces, savukārt, kad ūdens iesūknēšana tika pārtraukta, to skaits mēnesī samazinājās līdz vienai. Tomēr šie rezultāti pētniekus pilnībā nepārliecināja, kaut arī bija skaidrs, ka zemestrīci ierobežot ar ūdens palīdzību mazos apvidos nav neiespējams. Atliek tikai savlaicīgi ūdeni izsūknēt no zemes dzīlēm. Taču ko darīt lielajās teritorijās?
Septiņdesmitajos gados toreizējās «padomijas» teritorijā, Tadžikistānā nolūkā sīkāk izpētīt zemestrīču rašanās cēloņus zemē piecdesmit kilometru dziļumā tika ievadīta elektromagnētiskā enerģija. Zemē četru metru dziļumā dažu kilometru atstatumā tika ierakti pāris elektrodi, un ģeologi raidīja elektromagnētisko pulsu, izraisot pazemē kaut ko līdzvērtīgu mākslīgam zibenim. Tika konstatēts, ka arī šāds satricinājums veicina zemestrīču rašanos.
Deviņdesmito gadu sākumā Maskavā Zemes fizikas institūtā tika veikti pētījumi par to, kāda ietekme uz zemestrīcēm ir kodolsprādzieniem, analizējot arī datus no Āzijas centrālās un ziemeļu daļas. Rezultāti liecināja, ka reģionos, kur tiek darbināti kodolģeneratori, aptuveni divās trešdaļās gadījumu novērojams dažāda stipruma zemestrīču skaita trīskārtīgs palielinājums.
Un tomēr – dažādu valstu ģeologu domas dalās. Daži neatzīst pat nevienu no pieminētajiem secinājumiem, paužot, ka zemestrīce ir iepriekš neparedzama dabas parādība un jebkādi pētījumi ir pilnīgi bezjēdzīgi.
Valerio de Rubeiss, Ģeofizikas nacionālā institūta (Romā) seismologs, pie šiem skeptiķiem nepieder. Lai arī sākumā ideja par elektromagnētiskās enerģijas ietekmi uz zemestrīci likusies «mazliet traka», viņš aktīvi turpina pētījumus šajā jomā, ir optimisma pilns un cer, ka kādā dienā varēs atbildēt uz tik svarīgo jautājumu – vai šīs zemestrīces iespējams pilnībā kontrolēt? Atbildi, domājams, gaida ne tikai Japānā, Kalifornijā, Indijā un citās «nedrošajās» zonās dzīvojošie.
