Ceļš uz mūsdienu fiziskās audzināšanas un sporta pamatiem Eiropā aizsākās jau XVIII gadsimta nogalē.
Ceļš uz mūsdienu fiziskās audzināšanas un sporta pamatiem Eiropā aizsākās jau XVIII gadsimta nogalē. Baltijā tas sākās, pamatojoties uz ideju kopumu, kas tika veidots tālaika Vācijā.
Nopietnākais pirmsākums bija audzināšanas institūta pedagoga Johana Kristiana Guts – Muta darbība Šņepventales pilsētiņā (netālu no Gotas). Tika izveidoti jauni principi plašākai skolēnu fiziskās audzināšanas apmācībai. Tieši viņš izdomāja elementāro vingrojumu kompleksu rokām, kājām, arī līdzsvaram, radīja rīku, kuru varētu nosaukt par sporta vingrošanas zirga senci, kustīgo rāpšanās kārti u.c. Visu to viņš papildināja ar informāciju par kustību rotaļām un dažādām spēlēm. Guts – Mutam pieder ideja par sportiska virziena svētkiem kā nacionālās vienības nostiprinātājiem. Visas šīs idejas tika atspoguļotas 1796. gadā izdotajā fiziskās audzināšanas gudrības grāmatā.
Minētās idejas tālāk pilnveidoja Gerhards Ulrihs Fits, kas izdeva divsējumu fizisko vingrinājumu enciklopēdiju. Atrast īsto praktisko ceļu, pamatojoties uz tāda vācu fiziskās audzināšanas ideju ģeneratora kā J.G.Fihte un sevišķi Kārļa Fridriha Frizena centieniem, veiksmīgi izdevās Berlīnes pedagogam Fridriham Ludvigam Jānam. Viņa teorētiskās gudrības un praktiskās iemaņas apkopotas «Friedrich Ludwig Jahn – Ernst Eiselen, die Deutsche Turnkunst. Zur Einrichtung des Turnplätze, Berlin 1816».
F.L.Jāns izveidoja vingrošanas sistēmas jaunas veidnes, tostarp pirmoreiz vingrojot arī ziemā telpās. Šie vingrojumi vācu valodā guva nosaukumu «turnen», tas ir, vingrošana ar un bez rīkiem. Ar F.L.Jāna vieglu roku apritē ienāca jauni rīki – līdztekas, līdzsvara baļķis, vingrošanas stienis. Pateicoties viņa darbībai, 1817. gadā Prūsijas karalistē tika izstrādāts projekts fiziskajai audzināšanai kā izglītības sistēmas sastāvdaļai.
Pirmais vīrs no baltiešiem, kas apguva šīs gudrības un mēģināja tās ieviest praktiski, savas dzīves un darba gadus vadījis todienu Mītavā. Aleksandrs Vahmūts (Wachtmuth) dzimis 1805. gada 29. augustā nelielā muižiņā Grobiņas tuvumā no Zviedrijas ieceļojušā jurista un filosofijas doktora Ernsta Ādolfa Vahmūta ģimenē. Pirmo izglītību guvis vecāku mājās privātskolotāja vadībā. 1829. gadā devies uz Sanktpēterburgu, kur gadu skolojies deju mākslās. Pirms tam Vācijas universitātēs mācījies tiesību zinības un nokārtojis jurista eksāmenu Tērbatas Universitātē. Praktisko darbību sācis 1831. gada 9. februārī Mītavā kā deju skolotājs meiteņu skolā pie Sv.Trīsvienības baznīcas, bet vasarā kopā ar draugu fon Kleistu devies uz Vāciju, kur iepazinies ar F.L.Jāna vingrošanas sistēmas teorētiskajām un praktiskajām gudrībām. Turpinot strādāt par deju skolotāju, ārzemēs zinības viņš papildinājis vēl 1840. gadā.
1841. gada 28. janvārī Mītavā pie meiteņu skolas A.Vahmūts atvēra savu privāto Jāna sistēmas vingrošanas iestādi, līdzīgu arī 1846. gadā Rīgā pie «Zilās gvardes» kluba. Iestādes darbojušās līdz 1848. gadam, un šodien tās varam uzskatīt kā modernās vingrošanas ābeces pirmos soļus Baltijas pusē. Šajā periodā A.Vahmūts stājies otrajā laulībā ar Augusti Ulriku Vatsoni – «Latviešu Avīžu» izdevēja Kārļa Fridriha Vatsona meitu. Šajā sakarībā pirmoreiz uzzinām, ka pirmā latviešu laikraksta izdevējs savu uzvārdu mantojis no skotu izcelsmes Selkirkes pilsētas senčiem, kas ap 1600. gadu ieceļojuši Pomerānijā, bet gadsimtu vēlāk – Kurzemē.
Tad A.Vahmūts kādu laiku darbojās Kandavā, kur pasniedza privātstundas kā deju, tā arī «turnen» mākslā. Mītavā viņš atgriezās 1861. gada vasarā. 16. augustā ģimnāzijas direktors apstiprināja «turnen» kā mācību priekšmetu un pieņēma tā ideju popularizētāju darbā par skolotāju. Līdz ar to Mītavas ģimnāzija kļuva par pirmā šāda līmeņa mācību iestādi Baltijā ar oficiālu vingrošanas stundu un atalgotu skolotāju. Jāpiebilst, ka vēl senāk fizisko nodarbību pirmsākumi meklējami «Academia Petrina» mācību programmās, kur tika minēta paukošanas un jātnieku iemaņu apmācība, taču par sporta stundas pirmsācēju Baltijā varam uzskatīt tieši A.Vahmūtu.
Kā rakstīts vācbaltiešu izdevumos, Mītavas ģimnāzijas vingrošanas profesors miris 1880. gada 16. martā.
Vahmūtu dzimtas pārstāvji arī turpmākos gados iekļaujas Jelgavas kultūrdzīves apritē, arī pirmskara brīvvalstī, kur pazīstama personība bija «turnen» vectētiņa Baltijā mazdēls Volfgangs (1876 – 1964) – diplomēts inženieris, filosofijas doktors, vācbaltiešu kultūrdzīves vadītājs. Interesants atstāsts par 19. gs. nogales – 20. gs. Latviju ir viņa publikācija, kas izdota 1954. gadā Minhenē, – «Wege, Umwege, Weggenossen». Tajā ir daudz ziņu par todienu Jelgavu.
Autors patiecas jaunības dienu jelgavniekam, tagad Vācijā dzīvojošam Baltijas vēstures profesoram Kārlim Otto Šlau (Schlau) par izzinošu atbalstu.
