Karstās dienas cilvēkus dzen laukā no pilsētām, lai rastu veldzējumu ūdenī. Upju un ezeru krastos, pludmalēs pie jūras koncentrējas tūkstošiem atpūtnieku.
Karstās dienas cilvēkus dzen laukā no pilsētām, lai rastu veldzējumu ūdenī. Upju un ezeru krastos, pludmalēs pie jūras koncentrējas tūkstošiem atpūtnieku. Visdzīvākā satiksme ir uz ceļiem un šosejām gar jūru. Daļa braucēju vienkārši meklē ērtāku vietu, lai nopeldētos vai pazvilnētu smiltīs, bet daļa pasīvo atpūtu mēģina apvienot ar sporta, tūrisma, kultūras pasākumu aktivitātēm. Nedēļas nogalē viņiem kā medusmaize bija daudzviet Latvijā rīkotie Jūras svētki, ko agrāk gan dēvēja par zvejnieku svētkiem. Taču laikam jau tādēļ, ka zvejniecība valstī piedzīvo panīkumu, bet svētkus gribas visiem, tiem dots jūras vārds.
Jūrmalciemu iedzīvotāji gatavojās tradicionāli netradicionālajām sporta sacensībām virves vilkšanā, zābaku mešanā, sagaidīja populāras estrādes grupas un citus ciemiņus. Taču svētkos tik ierastajos mielasta galdos gadu no gada kļūst arvien mazāk zivju. Ceļā no Kauguriem līdz Mērsragam pagājušo piektdien tikai vienā vietā šosejas malā bija nopērkamas žāvētas butes. Citur tirgoja zemenes, rabarberus, burkānus, gailenītes un mellenes…
Zvejniecības slimais mugurkauls
Piektdiena bija karsta un tveicīga, smagi reibināja zemes un meža izgarojumi pēc vietām nolijušām lietusgāzēm. Taču piejūras gaisā gandrīz nekur nebija tverams rūgtenais kūpināto zivju gardais smārds, kas citkārt vismaz iztēlē rosināja reņģu virtenes uz iesmiem, kūpinātas butes un skalu grozus ar siltiem lucīšiem, nemaz nerunājot par piknikam klātā galdauta malā aristokrātiski atturīgi zvilnošiem brūni zeltainiem zušiem. Nācās konstatēt, ka Latvijā zivju ir vairāk pat nomaļā lauku veikaliņā nekā pie zvejniekiem. Pilsētās lielveikalu aukstumvitrīnas piekrautas ar pasaules jūru veltēm, dažādi pagatavotas siļķu filejas ir lielākā cenā nekā gaļa. Tostarp Mērsraga ostā sēž vecāka kundzīte, gaidīdama pārnākam kādu zvejas kuģīti, lai tiktu pie pāris strimalām kaķim. Izredzes neesot lielas: līcī zvejā iziet tikai retais, lomi ir trūcīgi – kā pašu zvejnieku dzīve.
Zvejniecībai Latvijā mugurkauls dragāts vairākkārt. Pirmais sitiens bija pri(h)vatizācija. Lielo zvejas saimniecību likvidācija. Valdības haotiski forsētās mazo ostu reformas. Viens no pēdējiem un smagākajiem triecieniem bija Krievijas ekonomiskā krīze 1998. gadā, jo lielais vairums zivju tika realizēts tieši Krievijā. Tāds ir fons, uz kāda nobeiguma fāzē norit sarunas par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) – arī zvejniecībā.
Jau kopš pirmajiem neatkarības gadiem Latvijas zvejniekiem bijusi interese par zvejas iespējām ES valstu ūdeņos. Šī interese aug ar katru gadu, bet 1999. gadā uzsākta arī aktīva brētliņu zveja. Mūsu valsts zvejnieki galvenokārt koncentrējas Zviedrijas ūdeņos, jo tajos mencu krājumi ir vislabākajā stāvoklī, tāpēc tur iespējama garantēta nozveja, kas ne vienmēr ir Latvijas zvejas zonā. Pēc zvejnieku domām un izpratnes, šie ūdeņi atrodas vislabākā tirgus tuvumā, jo mencas tiek realizētas galvenokārt Bornholmas salā Dānijā. Tur pārdod arī lielāko daļu brētliņu, kam līdz tam bija noiets Krievijā, bet nu tās iepērk dāņi un zviedri zivju miltu ražošanai. ES valstis, saprotams, nav altruistes, tās, sniedzot Latvijai minētās zvejas iespējas, pretī vēlas saņemt savām interesēm atbilstošus nozvejas apjomus. Lai gan atrasts abpusēji samērā godīgs kompromiss, zvejniecības problēmas saasina izteiktā Latvijas zvejnieku savstarpējā konkurence. Dziļākos un tālākos ūdeņos tā izpaužas mazāk (toties nozarei kopumā ietekmīgāk), taču piekrastē savstarpējie strīdi, nesaskaņas viedokļos un kašķēšanās zvejnieku saimniecības grauž stiprāk un ātrāk nekā rūsa jau tā vecos kuģīšus un zvejas laivas.
Rietumos cilvēkiem cits «smeķis»
«Pirmajos ulmaņlaikos», līdz Otrajam pasaules karam, Latvijā gadā pārstrādāja 360 000 000 nosacīto kārbu zivju. Nozare bija tradicionāli stabila. Jūrā un līcī zivju bija pietiekami. Zvejnieki dzīvoja pārtikuši. «Krievu laikos» nozare tika intensīvi attīstīta, zivju pārstrādē sasniedzot 14 miljardus nosacīto kārbu. Šos skaitļus min kādreizējais Elejas puika, tagadējais Mērsraga ostas pārvaldnieks Jānis Budreika. Viņš atceras, ka uz Krieviju vagoniem tika sūtītas zivis. Iespējams, ne tik milzīgos, bet samērīgākos apjomos tirdzniecība ar Krieviju varētu norisināties arī tagad. Taču «tur, augšā», mūsu politiķi rīkojas kā… (viņš min kādu divkupru dzīvnieku), spītīgi norobežojoties no Krievijas, vietā neradīdami neko – cita tirgus veidā. Zvejniecībai nākotne var būt tikai tad, ja ir, kur zivis likt. Tirgus apstākļos nav māksla saražot, bet gan saražoto pārdot. Kam mūsu produkcija vajadzīga Rietumos? Konservus bundžās jeb tā dēvētos preservus – lai cik tie būtu kvalitatīvi – tur uzskata par trūkumcietēju ēdienu, kaķu barību. Žāvēts lucītis, bute vai reņģe Rietumos nekotējas. J.Budreika saka: Rietumos cilvēkiem cits «smeķis», ko nu Rietumos, pat jau viņpus Pleskavas, Pēterburgas cilvēkiem ir citādi garšas «standarti»; no Latvijas produkcijas Krieviju interesē galvenokārt tikai šprotes, taču arī tās uz Krieviju nav iespējams sūtīt saspīlēto, politizēto apstākļu dēļ.
Mērsraga ostas pārvaldnieku sastapu ostas kantora namiņa priekšā. Viņš visādi atgaiņājās no sarunas, jo tikko kā «ticis vaļā» no televīzijas reportieriem: ko jaunu vai cerīgu lai viņš sakot? J.Budeika pameta skatienu pār ostas akvatoriju un novilka: «Lūk, ja man iedotu miljardu latu – no šīs ostas varētu kaut ko jēdzīgu arī sagaidīt. Tagad tā atgādina Arlekīna tērpu, ielāps uz ielāpa. Trīs miljoni latu ir iztērēti jaunas piestātnes būvē, bet tā tāda «spička» vien ir. Ziemeļu mols atjaunojams, vēl citu vajadzību bez gala. Bet brauc dažādas komisijas, pēta, kā tie miljoni iztērēti. Kā iztērēti: savi divsimt tūkstoši aizgājuši sāņus, bet visi gali burtiski ūdenī. Var komisijas urbties mēnešiem, bet atrast neko nespēs, to ostas pārvaldnieks saka kā bijušais Latvijas hidroloģiskā dienesta vadītājs. Bet tikām vajadzības rodas arvien no jauna.
Kanāla malā pie tilta skumji sastājušies kādreiz ņiprie zvejas kuģīši. Privatizācijas ārdīti un ilgā darba mūža nogurdināti, tie bēdīgi gaida retās reizes, kad to īpašnieki aizlaidīs selgā. Vietējie zvejnieki jūrā iziet reti. Tantuks krastā bieži gaida zivteles savam kaķim, un esot dienas, kad tam jāiztiek bešā. Pirmkārt, zvejas tehnika veca (kuģīši pat trešo mūžu kalpo), trūkst zvejas rīku, bet jaunie ir dārgi. Arī pašu zivju Rīgas jūras līcī kļūstot arvien mazāk. Tie, kam ir kuģi, cenšoties doties tālāk jūrā, pie Zviedrijas krastiem. Bet, ja arī uz klāja izdodas pacelt kārtīgu lomu, šeit, Latvijā, tik daudz nav kur likt.
Vecās zivju konservu fabrikas, kādas bijušas gar visu jūras piekrasti kādreizējās zvejnieku kopsaimniecībās, lielākoties izlaupītas, citas bankrotējušas pēc lielās ekonomiskās krīzes Krievijā. Cik necik dveš kāda firma, kas savā paspārnē ņēmusi Mērsraga kādreizējā zvejnieku kolhoza zivju pārstrādes cehu, reiz slaveno Rojas zivju kombinātu un Sabiles konservu kombinātu. Aiz šīs firmas stāvot Krievijas nauda… Bet kāda tam nozīme, labi, ka vismaz nedaudziem jūrmalciemu iedzīvotājiem ir darbs.
Jo tālāk no jūras, jo vairāk zivju?
Ja arī lielie zivju pārstrādes uzņēmumi būtu saglabājušies, to produkciju tagad nebūtu kur likt. Latvijas iekšējam tirgum ar to būtu par daudz. Iedzīvotājiem vajag lielāku dažādību nelielās devās. Tāpēc jau arī šķietami paradoksāli izdevīgi zivis pārstrādāt pilnīgi citās ražotnēs tālu no jūras.
Pēc uzziņu dienesta informācijas, ar zivju pārstrādi nodarbojas arī vairākas firmas Jelgavas rajonā. Glūdas pagastā tās ir «Svente/K» un «Loms un Ko», trešā zivju pārstrādes ražotne – firma «KIM» – atrodas Elejā. Tās īpašnieks Igors Šipilo uzskata, ka viņa bizness ir sākts labā vietā: viņš savas ražotnes produkciju piegādā Zemgales veikaliem. Tiesa, arī firma «KIM» ļoti nedaudz iepērk vietējo zvejnieku lomus – tikai mazliet brētliņu, reņģu. Izdevīgāk iegādāties daudzveidīgās citu valstu zivis. Firma kādā Rīgas bāzē iepērk Norvēģijā, Islandē, Dānijā, Krievijā, Francijā, Anglijā, Kanādā nozvejoto. Nelielos apjomos to pārstrādājot sālījumos, kūpinājumos, preservos un vītinātā produkcijā, tiek nodrošināts plašs piedāvājums. Tieši to, kas vajadzīgs vietējam tirgum. Tik daudz zivju, turklāt vienveidīgu, cik varētu iepirkt no vietējiem zvejniekiem, firmai nevajag un arī iznāktu pārāk dārgi. Tiesa, laba sadarbība firmai «KIM» ir ar privātu zvejnieku saimniecību «Bērzlejas» Mērsragā, taču ar to arī pilnīgi pietiekot uzņēmuma vajadzībām: no kompanjona Mērsragā iepērk nedaudz brētliņu, šprotu pusfabrikātus, savukārt piejūras zvejnieks, cik nu spēj, savā apkārtnē realizē «KIM» gatavo produkciju – dažādi pagatavotas skumbrijas, siļķes un citas zivis.
Vienīgā iespēja Latvijas zvejniekiem tikt pie pārticības – atjaunot tirgu Krievijā. I.Šipilo uzsver, ka ne jau velti pat tādi lieli uzņēmumi kā «Laima», «Staburags», arī «Kaija» ver vaļā savas filiāles Krievijas vidienē: turienes tirgus ir nepiepildāms kā Gargantijas vēders.
Tuvredzīgās bākas mirkšķina acis
Dīvainā kārtā Mērsragā sastopu vēl kādu bijušo jelgavnieci. Tā ir bākas uzrauga Helmuta Lūša kundze Liene. Viņa apmēram trīsdesmit gados, kopš ieprecējusies Lapmežciemā, iemantojusi kurzemniekiem raksturīgo sīksto atturību un pat vēsumu. Sarunā ielaižas tikai pēc tam, kad pārliecinājusies, ka tiešām esmu no viņas dzimtās Zemgales pilsētas. Pirmie viņas vārdi: «Bez «paša» ziņas nevienu pie bākas nevaru laist.»
«Pats», pēc Lienes vārdiem, «nemaz nav mājās.» Taču jau pēc brīža viņa aiziet pie tā paša «paša» un drīz atgriežas ar bākas atslēgu: esot atvēlējis, lai kāpjot vien augšā, tikai lai nepiebradājot kāpnes: uz balkona pēc lietus – peļķes, lai neizvazājot slapjumu.
Kur tad «pats»? Izrādās, mājās gan, atpūšoties, viņš tāds saguris, apslimis, neesot lāgā runājams.
Bākas ir būves, kurām Zemgales sauszemes pārstāvjiem ikdienā neiznāk vis bieži staigāt garām. Tomēr dažās ir uzkāpts. Lai cik tās būtu atšķirīgas arhitektoniski un tehniski, tām visām piemīt kaut kas simbolisks, bijājams.
Mērsraga bāka ir viena no skaistākajām. Šoruden tai apritēs 126 gadi. Sākotnēji tā pēc franču parauga un rasējumiem būvēta no koka. Kad Pirmā pasaules kara laikā bāka nodegusi, tā sākotnējā izskatā atjaunota, bet jau no betona. Franču arhitektūras iezīmes arī mūsdienās Mērsraga bāku atšķir no pārējām māsām ar gaisīgu grāciju un eksotiku. Turklāt tā ir vislabāk uzturēta. Pirms diviem gadiem veikts remonts. Bijis vienkāršāk nevis visu pārkrāsot, bet vismaz 10 vecos slāņus noņemt: pusi gadsimta šī bāka parastiem mirstīgajiem bijusi nepieejama, jo atradusies stingri apsargātā pierobežas zonā, bijusi nozīmīgs un slepens stratēģisks objekts, kurā saimniekojuši robežsargi.
Jau tajos laikos Helmuts Lūsis – Ragaciema bākas uzrauga pēctecis – pārzinājis visas bākas, sākot no Rīgas jūras līča rietumu piekrastes līdz Ģipkai. Tagad viņš vecumdienas pavada Mērsraga bākas uzrauga dienesta mājiņā. Trīsdesmit metru no krasta. Bāku ieskauj rožu krūmi un jasmīni. Neklātienē viņa svētības pavadīts, ņemu atslēgu un vienatnē kāpju pa stāvām vītņotām kāpnēm tornī, kura galā ir divas bākugunis. Viena, lielā, darbojas ar tradicionālo elektrību. Tā raida gaismu 30 kilometru attālumā, norādot kuģiem kursu. Otra bākuguns ir daudz mazāka, to veido vairākas halogēnlampas, kuras «baro» saules enerģija. Pirms pāris gadiem, tāpat kā lielākajā daļā bāku, arī Mērsragā uzstādītas saules baterijas. To jaudas gana, lai nelielā bākuguns būtu tikpat spoža un tālu redzama kā lielā. Taču, stāsta Liene Lūse, pagājušajā vasarā saulaino dienu bijis tik maz, ka saules baterijām kaut kas sagājis grīstē, tāpēc vajadzējis atkal izmantot līdzšinējo, lielo, bākuguni. (Ciematā gan tiku dzirdējis, ka pie vainas bijis nevis saulaino dienu trūkums, bet tas, ka bākas uzraugs kādu gadiņu par maz skolā gājis un kādu šļuku brandavīna par daudz dzēris). Lai nu kā, tagad bākā atkal darbojas abas ugunis (lielā ir rezervei). Un tur, augšā tornī, jau esot tikai lampas, saules baterijas un akumulatori, visas «smadzenes», bākas sirds ir lejā, lūk, tajās būvēs: tur atrodas kompjūters, kas uzrauga bākas darbību un nodrošina raidītās gaismas signālu atpazīstamību (katrai bākai ir savs gaismas kods, pēc kura tālu no krasta kuģi var noteikt atrašanos). Taču arvien biežāk arī Mērsraga bāka kalpo tikai par orientieri garām braucošiem kuģiem: vietējā ostā tie ienāk reti. Kāds zviedru, somu vai Krievijas kravinieks pēc apaļkokiem. Kāds vietējais kuģītis, kura apkalpei arī krastā smagākā doma – kur likt lomu. Bet bāka joprojām it kā lūkojas tālumā, tuvredzīgi mirkšķinot aci, kā meklēdama, kur zvejniekiem labāka dzīve.
Tikai braucot no Mērsraga projām, pie pašas ciemata robežas zem saules sarga sastopu divus vecīšus – Vilmu un Jāni Līcīšus. Viņi garāmbraucējiem lēti piedāvā zemenes no savām dobītēm turpat šosejas malā un arī – kūpinātas butes. Par 1,20 latiem kilogramā. Tad jau tik bēdīgi nav, ka zvejniekciemā nav zivju?
Taču vecīši paskaidro: zivis Mērsragā tiešām retums, īpaši plekstes. Bijuši ciemos pie radiņiem Kolkā, no turienes atveduši svaigās butes, tās tad arī iepriekšējā dienā nokūpinājuši: gan jau uz Jūras svētkiem sabrauks uz zivīm kāri pilsētnieki, varbūt izdodas kādu latiņu nopelnīt papildus niecīgajai pensijai…
