Narkomāns nedomā, kā būtu labāk vai kā sliktāk; narkomāns jeb (Latvijas situācijā precīzāk) heroīna lietotājs zina tikai vienu – man vajag kārtējo devu.
Narkomāns nedomā, kā būtu labāk vai kā sliktāk; narkomāns jeb (Latvijas situācijā precīzāk) heroīna lietotājs zina tikai vienu – man vajag kārtējo devu. Jaunieši, kas vēl nav atkarīgi no heroīna, dzīvo laimīgu dzīvi. Heroīna dīleri zina, ka klientūra jāpaplašina. Narkomāns jūt atšķirību starp dzīvi ar heroīnu un bez tā un uzskata: ar heroīnu dzīve ir labāka. Tā nav retorika, sak, parunāsim par narkotikām. Tā nu iznāca, ka pavisam nesen pabiju iestādē, kur ārstējas hroniski heroīna lietotāji, un satiku deviņpadsmitgadīgu jaunieti, kas bija sasniedzis rekordu – četras dienas bez heroīna.
«Narkotikas sāku lietot tādēļ, ka nebija cita ko darīt… aiz garlaicības – tā daudzi no manējiem sāka,» sacīja gados jaunais puisis, kas šīs spēcīgās narkotikas sācis lietot pirms pusotra gada. Tātad pavisam vienkāršs un plaši pazīstams cēlonis narkomānijai jauniešu vidū – bezdarbība un garlaicība, kas izsauc vēlmi pamēģināt kapā dzenošo preparātu.
Kā ir ar garlaicības novēršanu Jelgavā, pilsētā, kas pusoficiāli tiek uzskatīta par trešo lielāko heroīna lietotāju centru? Faktiski jārunā par divām niansēm. Pirmkārt, par interešu izglītības piedāvājumu un, otrkārt, par jauniešu darba iespējām. Ar interešu izglītību viss ir daudzmaz kārtībā (protams, naudas allaž trūks jauniem sporta laukumiem), bet par jauniešu nodarbinātību gan iedzīvotājiem, gan jauniešiem, gan pašvaldības amatpersonām nākas vien paraustīt plecus, jo par to skaidrības nav.
Par narkomānijas apkarošanas stratēģijas konceptuālajām vadlīnijām varētu uzskatīt «Alkoholisma novēršanas un slimības agrīnās atklāšanas programmu Jelgavā». Tajā ir atzīts, ka viena no jauniešu problēmām – «vasaras periodā nav darba piedāvājuma», taču tās risinājums dokumentā nav atrodams.
Rīgā un Liepājā jauniešu nodarbinātības problēma tiekot risināta ar speciālām jauniešu nodarbinātības programmām, kuru būtība ir garantēt sabiedriskā darba iespējas tā saucamajām sociālā riska grupām. Šāda programma būtībā ir kā profilaktisks pasākums tiem padsmitniekiem, kas tiek uzskatīti par narkodīleru mērķauditoriju, proti, jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm. Viņi tiek iesaistīti sabiedriskajā darbā, tādējādi motivējot jauniešus, kas visdrīzāk ir audzināti sociālā pesimisma garā, ka strādāt un iegūt atalgojumu par padarīto ir pavisam reāli.
Ko dara Jelgavas pašvaldība, kuras kompetencē ir risināt narkomānijas problēmu Jelgavas jauniešu vidū? Par šādu vai līdzīgu programmu nevarot būt runa, jo tā esot neefektīva (slikta sociālā prakse jauniešiem, kuriem drīzumā būs jāiesaistās darba tirgū, mazs atbalsts no pašu jauniešu puses). Amatpersonas pauž atbalstu tā saucamās darba biržas modelim. To izmantojot, jaunietis it kā pavisam reāli sevi piedāvātu darba devējam. Lai gan, pragmatiski vērtējot, šo modeli varētu atzīt par labu, tomēr ir daži argumenti, kas liek apšaubīt šādu pieņēmumu un būt piesardzīgiem.
Pirmkārt, tas ir Rīgas un Liepājas piemērs. Pagaidām gan nav precīzas statistikas, kas apliecinātu jauniešu nodarbinātības programmas (ne)efektivitāti. Taču, vai tas nozīmē, ka Rīga un Liepāja būtu tik dumjas, ka neizvērtētu programmas iespējamos pozitīvos rezultātus? Jāšaubās. Otrkārt, tāpat jāšaubās par darba biržas modeļa lietderību. Grūti iedomāties, kā noplucis pamatskolnieks, kura tēvs ir hronisks alkoholiķis, bet māte – padauza (atvainojos par tradicionālo nelabvēlīgās ģimenes stereotipa izmantošanu), būs motivēts iet uz kaut kādu biržu, aizpildīt kaut kādu papīru un cerēt uz kaut ko. Manuprāt, izveidojot jauniešiem darba biržu ar tirgus ekonomikas ideju pamatā, nozīmētu nerēķināties ar jauniešu, kas ir no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, psiholoģisko noskaņojumu. Treškārt, jāšaubās, vai Jelgavas uzņēmēji būtu ieinteresēti piedāvāt darbu mazkvalificētiem jauniešiem, ja viņiem jau rindā stāv potenciālie darba ņēmēji. Vārdu sakot, jautājumu par Jelgavas pašvaldības amatpersonu piedāvāto modeli ir daudz, taču pagaidām modelis ir tikai idejas līmenī un realitātē to šajā vasarā vēl neredzēt. Tāpēc ir vēl laiks darba biržas ideju «pieslīpēt», ņemot vērā, ka par narkomāniem aizvien biežāk kļūst cilvēki, kas nav tikai no nelabvēlīgām ģimenēm.
Jauniešu bezdarbība ir nopietns cēlonis daudzām sociāli deviantām parādībām: alkoholisms, noziedzība, sociālais pesimisms. Bezdarbība ir arī noteicošais cēlonis narkomānijas zelšanai Jelgavas jauniešu vidū. Uz narkomānijas problēmu nevar raudzīties klaji pragmatiski, tāpat kā uz bezdarbību kā narkomānijas cēloni. Cerams, Jelgavas pašvaldībā naudas un izdomas trūkums nekalpos par iemeslu, lai kāds gados jauns heroīna lietotājs sacītu: «Narkotikas sāku lietot tādēļ, ka nebija cita ko darīt… aiz garlaicības – tā daudzi no manējiem sāka.»
