Svešiem parasti nedod to, kā trūkst pašiem. Kad pietiek, tad nav žēl. Bet par zemes pārdošanu uztraucas arī tad, kad tā pašiem pāri paliek.
Svešiem parasti nedod to, kā trūkst pašiem. Kad pietiek, tad nav žēl. Bet par zemes pārdošanu uztraucas arī tad, kad tā pašiem pāri paliek.
Zemes cena Latvijā
Tāpat kā iepriekšējos gados arī pagājušajā vērojama tendence, ka aktivitāti darījumos ar zemi ietekmējusi augsnes dabiskā auglība un attālums no Rīgas. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 2000. gadā tā valstī ir samazinājusies, it īpaši Zemgalē. (Palielinājusies 10 rajonos, visvairāk Rēzeknes, Limbažu un Saldus). Attiecinot darījumu skaitu uz 1000 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes, pirmo vietu ieņem viens no Latvijas mazākajiem rajoniem – Ogres rajons –, savukārt viszemākā aktivitāte vērojama Daugavpils rajonā.
Zemes cenu visvairāk iespaido tās attālums līdz galvaspilsētai. Tas ir pat svarīgāks nekā augsnes dabiskā auglība, jo Rīgas rajonā lauksaimniecības zeme ir bijusi dārgāka (Ls 300 par ha) nekā, piemēram, Jelgavas (Ls 240), Bauskas (Ls 220) un Dobeles (Ls 225) rajonā, kur augsnes lauksaimnieciskajai ražošanai ir labākas. Salīdzinoši tālākajos rajonos – Krāslavā, Gulbenē, Ludzā – zeme ir trīsreiz lētāka.
Pēc Zemesgrāmatas departamenta datiem, no 1997. gada 1. jūlija līdz pagājušā gada beigām ārzemju firmām pārdoti 17 tūkstoši hektāri lauku un pilsētu zemes, kas ir mazāk nekā 0,3% no lauku un mežu zemes. Visvairāk zemes pārdots Dobeles (3097 ha), Kuldīgas (2404 ha), Talsu (2145 ha), Liepājas (1882 ha), Daugavpils (1161 ha) un Cēsu (1114 ha) rajonā, vismazāk – Madonas (4 ha), Balvu (7 ha) un Alūksnes (22 ha) rajonā.
ES zeme – 30 reižu dārgāka
Ungārijā zeme ir 40 reižu lētāka nekā ES. Latvijas Statūtsabiedrību asociācijas priekšsēdētājs Jūlijs Beļavnieks, kas apceļojis Skandināvijas valstis, zina teikt, ka Dānijā aramzeme maksā aptuveni 4000 latu hektārā. Savukārt Latvijā auglīgās Zemgales zemes cena ir nedaudz pāri 200 latiem. Tātad starpība ir apmēram 20 reižu.
Novadā, kur ietek Visla, Elblongā izpārdošanā nonāca vairāk nekā 100 tūkstoši hektāru zemes, bet astoņu gadu laikā valsts pārdeva mazāk nekā ceturto daļu… Tai skaitā arī Van de Vesteringam, kas pirms diviem gadiem samaksāja 7000 zlotu (Ls 1120) par hektāru zemes Vislas deltā. Tas ir 30 reižu mazāk nekā vērta zeme, uz kuras atrodas viņa Amsterdamas saimniecība. Pusi Elblongas zemes valsts tagad iznomā, arī dažiem Rietumeiropas fermeriem, bet atlikušie 30 procenti ir tukša, neizmantota zeme. Tās cena tagad nokritusies jau līdz 4000 zlotiem (Ls 640) par hektāru.
Ierobežojumi ārzemniekiem atsijā pircējus
Čehijā, tāpat kā Latvijā, ES pilsoņi var reģistrēt uzņēmumu un tad iepirkt zemi. Vienīgi Igaunijā, kur kārtība līdzīga mūsējai, nav nekādu ierobežojumu tās iegādei. Ungārijā tikai pilsoņi drīkst pirkt zemi un ne vairāk par 300 hektāriem. Lai aizsargātu mazās ģimenes fermas, pat pašmāju firmām liegts iegādāties zemi.
Polija no 1996. gada ārzemniekiem bez speciālas atļaujas laukos neļauj nopirkt vairāk par hektāru zemes. Kā vairāk, tā jāprasa Iekšlietu ministrijas atļauja. Arī tad, ja ārzemju firma grib iegūt kontrolpaketi poļu uzņēmumā.
Holandietim Bernardam Johanesam van de Vesteringam zemes iegāde pirms diviem gadiem izmaksāja vakariņas kopā ar iekšlietu ministru, kas pateica risinājumu: tikai Polijas pilsonim drīkst pārdot zemi. Tad holandietis par tādu kļuva, savu saimniecību pie Amsterdamas atstāja pieaugušajiem dēliem un iegādājās 5000 hektāru piekrastes līdzenumā Polijas ziemeļos netālu no Nova Holandijas ciemata. Nejaušība? Izrādās, ka 18. gadsimtā izmirušās baltu tautas prūšu karaļi piedāvāja labus melnzemes rajonus holandiešu ieceļotājiem…
Slovēnijā ES pilsonim vispirms jānodzīvo trīs gadi, lai viņš drīkstētu iegādāties īpašumu, bet arī ceturtajā gadā pēc Eiropas līguma noslēgšanas vēl nebija neviena pārdota īpašuma, jo pircējam grūti pārvarēt birokrātijas šķēršļus.
Vērojot notiekošo kandidātvalstīs, Kristofers Benē, «TERRE Initiative» liberālā īpašumu tirgus lobijs, izteicās: «Centrālās valdības var… neievērot pašas izdotos likumus. Realitāte ir tāda: ja jums darīšanas vietējā pašvaldībā, tai ir daudz veidu, kā atņemt drosmi nevēlamiem cilvēkiem un kā iedrošināt vēlamos.»
Polija ir pierādījums, ka zemā zemes cena nebūt neveicina tās apstrādi. No otras puses, valdība, aizstāvot zemniekus, realizē ārzemniekus atbaidošu politiku – tā «sabūvējusi» dažādus nosacījumus lauksaimniecības zemes iegādei: diploms lauksaimniecībā, minimālais uzturēšanās laiks, poļu valodas pārzināšana. Skaidrs, ka pat bez birokrātiskās atļaujas prasīšanas šādas barjeras jau ir pietiekamas, lai vācietim atsistu vēlēšanos iegādāties zemi atpūtai vai atgūt muižu. Arī ungāru valdība apsver iespēju ieviest dāņu modeli (tas tika izmantots pret holandiešu ieceļotājiem): īpašumtiesības tiek nostiprinātas tikai tiem, kas pastāvīgi dzīvo šai īpašumā.
