Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja salonā līdz 21. jūlijam skatāma mākslinieka Gunāra Ezernieka gleznu izstāde.
Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja salonā līdz 21. jūlijam skatāma mākslinieka Gunāra Ezernieka gleznu izstāde.
Darba gaitas G.Ezernieku vēl līdz 1994. gadam ik rītu veda uz galvaspilsētu, žurnālu «Zvaigzne», kur viņš bija mākslinieciskais redaktors. Dzīvesvieta Rīgas pašpuikam, kā viņš pats smejoties sevi nodēvē, jau kopš 1972. gada ir Jelgava. Pēc desmit gadiem – 1982. – māksliniekam tiek sarīkota piecdesmit gadu jubilejas izstāde.
Pilsētas puika uzzīmē zirgu
G.Ezernieks ir Pārdaugavas zēns, ģimene dzīvojusi Elvīras ielā, mācījies 46. pamatskolā. Vēlāk izrādījās – kādu laiku kopā ar nākamo baleta mākslinieku Haraldu Ritenbergu.
1948. gadā G.Ezernieks iestājās Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, bet pēc apaļiem piecdesmit gadiem – sarīkoja reprezentablu izstādi Rīgas Latviešu biedrības namā.
Mākslas skolai sagatavoties palīdzējusi kaimiņos dzīvojusī māksliniece Valda Blunava. Vēl tagad prātā teicami attēlotais zirgs iestājeksāmenā, kur gan daudzi pabrīnījušies par pilsētnieka māku dzīvnieku zīmēt. Taču izskaidrojums tam vienkāršs – nākamā gleznotāja tēvs, no Polijas Latvijā ienācis darba meklētājs, strādājis par smago ormani, un zirgu zēns izpētījis sīki.
Palīdzējusi arī spīts un vēlme pierādīt savu varēšanu – darboties ar kreiso roku, ko savulaik stipri liedza tiem, kam tā bija veiklāka un prasmīgāka par labo. Bērnudārzā kreisā roka «ar labiem nodomiem» pat sieta aizmugurē pie krēsla.
Mākslas vidusskolu G.Ezernieks beidza ar izcilību, paspējis arī nodienēt armijā, uz kurieni «nosūtīts» no 4. kursa par visai izaicinošas un asprātīgas sienas avīzes «Pašgājējs» kolektīvu izdošanu.
«Vagonu būvētāji»
«Rozentāļus» Ezernieks pabeidza ne vien ar mākslinieka, bet arī ar vidusskolas gleznošanas, zīmēšanas, rasēšanas pedagoga kvalifikāciju. Tā, starp citu, tagad tiek likta lietā, strādājot par skolotāju Kalnciema vidusskolā.
Tajā pašā gadā studijas turpinājās Mākslas akadēmijā Glezniecības katedrā, kuras mācībspēki Valdis Dišlers, Arvīds Egle, Konrāds Ubāns, Oto Skulme un Uga Skulme deva labu mākslas izpratni un mudināja fantazēt.
Diplomdarbu G.Ezernieks gleznoja pie Eduarda Kalniņa. «Vagonu būvētāji» – tā saucās darbs, kura tēmu mākslinieks vērtē kā nodevas sava laika idejām. Mēģinu izdibināt, kas gleznā varētu būt vērtību saglabājis līdz mūsdienām, un mākslinieks atzīst, ka tās ir interesantās krāsas – metālam, ugunij.
Pēc augstskolas G.Ezernieks norīkots uz J.Rozentāla Mākslas vidusskolu par pasniedzēju. Pēc trīs gadiem viņš no turienes aizgājis, jo gauži negribējies uzņemties direktora amatu, uz ko jaunais speciālists virzīts.
Interesants laiks, kad darba grafiks deva iespēju gleznot, bija «Zvaigznē». Padomjlaika uzraudzība vienādi skāra gan rakstīto vārdu, gan mākslu, tāpēc uz «savas ādas» izbaudītas rūpes par «pareiza» žurnāla nonākšanu pie lasītājiem. Reiz sakarā ar mākslinieka Voldemāra Irbes izstādi bija jāšķiras no reprodukcijas, kurā baskājis Irbīte pilsētas ainavā tvēris arī namu ar Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Iznācis padrūmi, jo ar rokām bija jāpāršķirsta visi nodrukātie 132 000 eksemplāri.
Kopumā tomēr žurnāla mākslinieciskā redaktora krēslā pavadītais laiks palicis prātā kā visai jauks, jo rosinošu to vērta iespēja tikties ar tā laika latviešu inteliģences ziedu.
Zila jūra un debesis
Jelgavas muzejā skatāmajās gleznās galvenokārt divas tēmas: Jelgavas ainava un jūra, kas iemīlēta kopš pirmajiem plenēriem Pāvilostā. Piesātināti, pat asi krāsu toņi rāda mākslinieka jūras, debesu un koku vainagu redzējumu. Viņš aicina palūkoties uz koku lapotnēm tagad, vasaras pilnbriedā, un pārliecināties par tumšo, mazliet metālisko zaļumu. «Kā ozoli pret zilām debesīm – tā ir mana krāsa,» saka mākslinieks.
Līdzās ir audekli ar uzgleznotu smilšu liedagu, maigi zilzaļu jūru un baltām putām viļņu galos. Tieši vienu no šādām gleznām nolūkojusi kāda izstādes apmeklētāja, kas mūsu tikšanās laikā nāk pie mākslinieka to «aizrunāt».
Par noskaņām darbos liecina nosaukumi «Nemierīgā jūra», «Priedes», «Pavasaris Lielupes krastā», «Saulaina diena», «Klusā jūra», «Dzintara jūra», «Abavas ieleja», «Rudens pils parkā» un citas. Vairākās gleznās redzami ziedoši kastaņi, bet tagad mākslinieks raugās uz tvanīgi smaržojošajiem dzeltenajiem un nedaudz oranžīgajiem liepu ziediem un saka: «Pilsētā jau nevar vākt, jo visu laiku mašīnas brauc garām.»
«Esmu kaislīgs portretists»
Tad Latvijas ainavas paliek kaut kur malā, jo mākslinieks atzīst: «Esmu kaislīgs portretists.» Vai vieglāk gleznot sirmgalvjus ar kolorītām grumbiņām sejā? «Modelim jābūt smukam, jaunam, manā izpratnē skaistam. Tas nav tikai ārējs skaistums. Kādreiz cilvēkam patīkama seja, bet, kad sāk runāt, tad tikai ieraugi viņa īsto dabu,» spriež mākslinieks. Viņš labsirdīgi smejas, ka Kalnciema vidusskolā, kur strādā, bērni par modeļiem pieteikušies rindā jau vairāku mēnešu garumā.
Gleznotājs atceras savu sirsnīgo draugu Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesoru Jāni Āboliņu, ar ko bija viegli sarunāties. Arī uzgleznot viņu bijis viegli. Skice pat šķitusi labāka par pabeigto gleznu. «Tā tas ir,» domā mākslinieks, «citu var uzgleznot dažu dienu laikā, dažam nepieciešams pusgads.» Taču ik gadu top pa kādam portretam.
To ceļu bez kļūdīšanās izietu
Nodeldēts aktierim šķiet jautājums par mīļāko lomu, un māksliniekam droši vien – par sirdij tuvāko gleznu. Un tomēr: «Mīļa ir maza bildīte «Kandavas baznīca». Reizēm iepatīkas kas tāds, kam cilvēki paiet garām. Esmu sagleznojis kādas divdesmit baznīcas.»
Māksliniekam tuvas bērnības atmiņas par baznīcā iešanu: vecmāmiņa izņem no lādes pēc naftalīna smaržojošu lakatu… Ceļu uz Seces baznīcu vēl tagad bez kļūdīšanās izietu. Bērnībā Sēlijā pavadītās vasaras saglabājušās prātā visos sīkumos: gan par ganiem nopelnītās septiņas olektis drēbes, divi pudi zirņu un dažas mārciņas sviesta. Jautrība, ķircinot iesvētāmo meitu. Un laiks, kas noteikts pēc baznīcas torņu ēnām, kas kā saules pulkstenim pārvietojās dienas gaitā.
Bērnības pilsētas izjūta
G.Ezerniekam saskan ar Vizmas Belševicas grāmatās lasīto. Billes un mākslinieka, kura ģimene nepiederēja Latvijas brīvvalsts turīgajiem, pasaules redzējums neatšķiras.
«Darbu ir daudz, bet gleznu – ne,» filosofiski bilst meistars un skaidro, ka tās īstās ir bildes, kad pats nezini, kā radušās, kad aizrautība un impulss dod negaidītu rezultātu.
Labāko gleznu pašam māksliniekam grūti nosaukt tāpēc, ka prātā nāk ar darba tapšanu saistītās domas, tā brīža emocijas, kas dažkārt nemaz nesakrīt ar objektīvo rezultātu. G.Ezernieks pārliecināts, ka māksliniekam nevajadzētu nodarboties ar darbu izvēli savai izstādei. Līdzīgi kā dzejnieka darbu izlasi labāk veidot jūtīgam redaktoram.
Tāpat kā daudziem māksliniekiem arī G.Ezerniekam ir sapnis par savu darbnīcu. To viņam gribētos «baltu un tīru», tādu, kas vietas trūkuma dēļ nav pārvērtusies par noliktavu. To, kā nav, šķiet, kompensē prieks par bērniem un mazbērniem. Kad atskanot mazā Henrika «Labrīt, mīļo vectētiņ!», tas ir stimuls visai dienai. Gribētos, lai tā būtu visu mūžu.
