Parasti Aijai Kļaviņai vairāk iznāk stāstīt par citiem, jo viņas ikdienas darbs ir rūpes par citiem.
Parasti Aijai Kļaviņai vairāk iznāk stāstīt par citiem, jo viņas ikdienas darbs ir rūpes par citiem. Aija strādā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un ir Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas prezidente.
Atbildot uz jautājumu par interviju, Aija Kļaviņa smejas: «Vai tad vēl ir kāds, kas par mani kaut ko nezina?» Tomēr, kad sākam runāties, izrādās, tādu lietu nav maz. Pārsvarā sarunas gan vislabāk vedas par darbu, jo, kā saka pati Aija: «Kas gan ir atpūta? Veiksmīga pārslēgšanās no viena darba pie otra!»
Par savu ceļu uz darbu, ko Aija veic pašlaik, viņa stāsta tā.
Tikai ne skolotāja!
Esmu jelgavniece – te dzimusi, augusi un mācījusies. Absolvēju Jelgavas 4. vidusskolu, kur mācījos mūzikas novirziena klasē. Interese par mūziku man bija jau agrāk – nedaudz darbojos mūzikas skolā un privāti mācījos spēlēt klavieres. Tad vēl nezināju, ka būs iespēja mācīties īpašā mūzikas novirziena klasē – mūsu klase bija pirmā, kurai šāda izdevība tika dota. 4. vidusskolā bija divi spēcīgi virzieni – sports un mūzika –, un arī manā dzīvē visu laiku šīs lietas ir gājušas blakus. Skolas laikā nevarēju saprast, kas būs mana prioritāte. Brīžiem likās, ka tuvāka ir mūzika, reizēm, ka aktīvais dzīvesveids ar sportošanu. Šajā laikā brālis mācījās Fizkultūras institūtā, un uz sporta pusi mani tomēr vilka vairāk.
Pavisam noteikti es zināju, ka negribu būt skolotāja un strādāt skolā. Nezinu, kā ir citiem pedagogu bērniem, bet mani tas, ka abi vecāki ir skolotāji, ļoti ietekmēja. Savā ziņā pat ierobežoja.
Uzreiz pēc vidusskolas beigšanas neaizgāju mācīties tālāk, jo tas man bija ļoti grūts laiks. Nomira tēvs, un tāpēc daudz kas sašķobījās. Tas bija nopietns trieciens, kas lika pārdomāt gan tuvo cilvēku nozīmi, gan vispār dzīves vērtības.
Tolaik Sporta akadēmijā netika piedāvāta iespēja apgūt sporta ārsta profesiju, bet, kā jau teicu, pedagoģe un arī trenere es īsti negribēju būt. Iepriekš ar tēvu bijām apsprieduši iespēju, ka sporta ārsta profesiju varētu apgūt Tartu, bet, tā kā vidusskolas pēdējais gads izvērtās tik smags, šo domu atmetu.
Un tad bija pilnīgi neloģisks gājiens. Es stājos universitātē, turklāt specialitātē, kas mani vispār neinteresēja. Nezinu, kas tolaik man bija noticis, bet acīmredzot cilvēka dzīvē ir periodi, kad viņš īpaši nekontrolē to, ko dara. Laimīgas sakritības dēļ neiestājos un tāpēc arī nemācījos mājturību universitātē. To, ka šī mana ideja ir «galīgi garām», apliecināja jau tas vien, kā eksāmenos gāja. Dienu pirms eksāmena saindējos un ar četrdesmit grādu temperatūru «taksī» braucu uz Rīgu, kur noģību un eksāmenu pārliku nākamajā dienā. Tas viss pārliecinoši norādīja, ka šis noteikti nav mans ceļš.
Izvēle studēt mājturību jau arī bija vienkārši šīs specialitātes popularitātes ietekme. Tāpat kā pašlaik iecienīti ir juristi un ekonomisti, toreiz nezin kāpēc modē bija mājturība. Lai tiktu universitātē mājturības specialitātē, bija jāpārvar liels konkurss – meitenēm tas bija desmit pretendentes uz vienu studiju vietu.
Tomēr skolotāja! Urrā!
Pēc neveiksmīgās (par laimi) stāšanās universitātē gadu strādāju lauku skoliņā Bauskas rajonā par fizkultūras skolotāju un audzināju klasi. Šis gads pārvērta mani un manu dzīvi pilnībā. Kā jau teicu, tas, ka esmu pedagogu bērns, ierobežoja mani un neļāva izpausties manai iekšējai būtībai. Bet, strādājot skolā, sapratu, kāda vispār esmu un kas man tālāk jādara. Ļoti patika gan fizkultūras skolotājas, gan audzināšanas darbs.
Visu šo gadu pavisam skaidri zināju, ka pēc tam stāšos Sporta akadēmijā. Stājos tur, lai tomēr apgūtu pedagoga specialitāti, bet bija nojausma, ka pavērsies iespēja mācīties to, kas interesē mani. Tā arī notika – otrajā kursā mums piedāvāja iespēju apgūt rehabilitāciju jeb ārstniecisko vingrošanu, bet tas noteikti vēl nebija saistībā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai bērniem invalīdiem.
1991. gadā mainījās viss ne tikai Latvijas saskarsmē ar ārzemēm, bet arī valsts iekšienē. Pēkšņi nāca apjausma, ka arī mūsu valstī ir cilvēki ar īpašām vajadzībām. Protams, tādi bija arī padomju laikā, bet toreiz attieksme pret viņiem bija ļoti noliedzoša, nedzirdīgajiem pat nebija atļauts sabiedrībā runāties ar žestu valodas palīdzību.
Pamazām sāka veidoties kontakti ar ārzemēm. 1991. gadā ieradās viesi no Dānijas. Mani un vēl vienu cilvēku no Rīgas uzaicināja uz brīvprātīgo invalīdu sporta instruktoru kursiem. Toreiz tas bija pozitīvs šoks – ieraudzīt, cik cilvēki tur ir atraisīti un smaidīgi. Braucot mājās no Dānijas, zināju, ka arī Latvijā es gribētu darīt kaut ko līdzīgu.
Vispār esmu cilvēks, kuram nepatīk ierobežojumi, tāpēc arī man ir grūtāk strādāt skolā, kur darbs rit rāmjos – 40 minūtes… starpbrīdis… 40 minūtes … starpbrīdis… Man patīk, ka savā darbā rāmjus vienmēr esmu varējusi noteikt pati. Otra lieta, kas ir svarīga, – redzēt sava darba rezultātu. Draugi par mani smejas: «Tev vajag visu un uzreiz!» Tā arī ir – ja kaut ko esmu iecerējusi, man to vajag dabūt gatavu un es arī gribu redzēt rezultātu. Varbūt tas ir tāpēc, ka man jau no bērnības mācīts, ka katrs darbiņš jāpadara līdz galam. Gribas iesākt kaut ko jaunu un arī pierādīt, ka es to varu.
Arī pasniedzēja augstskolā!
Pamazām sapratu, ka darbs ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām mani patiešām interesē. Izvēloties savu darbības jomu, izdevies trāpīt desmitniekā uzreiz. Man ļoti patīk darbs ar bērniem, kad es strādāju fizioterapijā.
Tomēr tikpat svarīgi, manuprāt, ir gadu gaitā pašas apgūto mācīt tālāk, un to es daru Sporta akadēmijā. Negribu turēt sveci zem pūra – Latvijā nav nemaz tik daudz cilvēku, kas varētu šāda veida zināšanas dot tālāk nākamajiem speciālistiem. Un arī man ir vajadzīgi palīgi. Ceru, ka no maniem studentiem būs tādi, kas turpinās darboties šajā sfērā. Ceru, ka skolās, kur viņi strādās, bērni ar īpašām vajadzībām fizkultūras stundās nebūs izolēti no pārējiem klases biedriem un varbūt pat vispār vienkāršības labad atbrīvoti no šīm stundām.
Cilvēku attieksme pret invalīdiem pamazām ir mainījusies. Protams, no sākuma visi vēro un pēta viņus. Nenoliegšu, arī es tā iesākumā darīju, bet viss mainās, un pierod pie cilvēkiem ar īpašām vajadzībām kā pie sabiedrības sastāvdaļas. Tomēr, lai attieksme mainītos pilnībā, jānomainās paaudzei. Arī ārzemnieki, kad mēs stāstām, kā ir šeit, saka – jā, pie mums bija tāpat, tikai pirms 30 un 50 gadiem. Arī Latvijā viss mainīsies, pamazām tas arī notiek.
