Sesavas pamatskolas mūzikas skolotājam Haraldam Švītiņam ir savdabīgs un rets vaļasprieks, kas nebūt nav saistīts ar viņa mācīto priekšmetu.
Sesavas pamatskolas mūzikas skolotājam Haraldam Švītiņam ir savdabīgs un rets vaļasprieks, kas nebūt nav saistīts ar viņa mācīto priekšmetu. Nu jau desmit gadu skolotājs koka dēlīšos grebj māju nosaukumus.
Mīlestību pret koku kā pateicīgu materiālu Haralds atklājis jau bērnībā, kad krusttēvs viņam mācījis izgrebt dažādas koka figūriņas. Jaunieša gados kokgriezēja vai galdnieka amatu apgūt viņš nav izvēlējies, jo tolaik nodarbojies ar mūziku: pabeidzis mūzikas vidusskolu un izmācījies par diriģentu.
Secinājis, ka paša rokām darināt ir izdevīgāk, nekā pirkt veikalā, Haralds ķēries pie galda meistarošanas. Pēc tam izgatavojis dažādus plauktiņus un visbeidzot – izkārtnes. «Man nepatīk standarta lietas, kas tapušas rūpnīcā, tām nav individualitātes,» stāsta oriģinālā piekritējs, kura darbi ir unikāli un katrs ar savu seju.
Reiz Haralds kādam draugam Sesavā koka dēlī izgrebis māju nosaukumu, un tūlīt tādas pašas izkārtnes vajadzējis arī citiem. Sapratis, ka tā lieta tīri labi padodas, Haralds uztaisījis arī. Vēlāk, kad roka jau bijusi ievingrināta, viņš savus pakalpojumus piedāvājis kā tirgus preci. Tā šis vaļasprieks kļuvis par nelielu papildu ienākumu avotu. Ar avīzes sludinājuma palīdzību izkārtnes no Sesavas atradušas mājvietu pat Jūrmalā.
«Nevienu citu kokgriezēju, kas nodarbotos ar ko līdzīgu, es nepazīstu, šķiet, viņu nav daudz,» teic Haralds. Cilvēku, kas gribētu sev pie mājas jauku, no koka gatavotu pazīšanas zīmi, netrūkst. Izkārtņu meistars labprāt tiktos ar tāda paša darba pratējiem un darītājiem, lai dalītos ar padomiem un pieredzi. «Es viņus neuztveru kā konkurentus, bet gan kā kolēģus. Jo katram ir savs strādāšanas stils, katrs savu darbiņu paveic citādāk, un pasūtītājam ir izvēles iespējas,» uzskata Haralds.
Pārsvarā mūzikas skolotājs strādā ar priedes koku, jo tam ir savs dabīgais raksts, taču gadās pasūtītāji, kas izvēlas ozolu.
Vienu izkārtni Haralds varot izgatavot vidēji septiņās līdz desmit dienās. «Varētu jau ātrāk, ja laka nežūtu trīs dienas,» smej meistars. Bez lakas nekādi nevar. Nolakota izkārtne izskatās pievilcīgāk un ilgāk saglabājas. Haralds saviem klientiem ir sagatavojis burtu paraugus, lai viņiem vieglāk izvēlēties. «Aizvien vairāk cilvēku grib, lai raksts būtu vecajā drukā. Es to piedāvāju nedaudz stilizētu, jo senajos rakstos ir daudz burtu, kurus ne visi vairs pazīst,» stāsta Haralds. Arī izkārtnes formu meistars veido saskaņā ar pasūtītāja vēlmēm.
«Ir patīkami pie nezināmu cilvēku mājām redzēt savus darbus, izpētīt, kā tie novietoti. Reizēm nemaz nezinu, kurp «devušās» manas plāksnītes, tikai draugi atbrauc un stāsta, ka tur un tur tās redzējuši,» atceras skolotājs.
Savienot vaļasprieku ar darbu skolā nemaz neesot grūti, jo katru dienu jau ar kokmateriālu strādāt nesanākot. Nav tik daudz pasūtījumu – mēnesī uzmeistarojot divas trīs izkārtnes.
Haraldam pašam nav savas darbnīciņas, tādēļ meistarošanas brīdī tajā pārtop dzīvokļa virtuve, kurā tiek ēvelēts, kalts un slīpēts tā, ka skaidas vien pa gaisu iet. Tādos brīžos tēvam talkā dodas lielie palīgi – četrgadīgie dvīņu puikas –, kas māk turēt rokā gan kaltu, gan āmuru. Haraldam nekas nebūtu pretī, ja dienās dēli viņu šajā mākslā pārspētu.
Atteikties no mūzikas skolotāja darba un strādāt tikai pie izkārtņu gatavošanas Haralds negribētu. Pirmkārt, viņu māc bažas, vai tādā veidā var ko nopelnīt. Otrkārt, mūzika ir skolotāja otrais vaļasprieks. Haralds muzicē ballēs, māca bērniem dziedāt, organizē dažādus muzikālus pasākumus skolā, un darbs ar skolēniem viņam nozīmē daudz. «Bērni pie mums atnāk patiesi, atklāti un tīri, tādus viņus cenšamies arī saglabāt. Darbs ar kokmateriālu man rada prieku, bet spēlēšana ballēs – tonusu. Atteikties no viena vai otra es negribētu,» atklāj Haralds.
