Suns, kas izsenis ticis uzskatīts par uzticamu cilvēka draugu, neapšaubāmi ir viens no pasaulē vispopulārākajiem mājdzīvniekiem, kas pilda dažādas funkcijas.
Suns, kas izsenis ticis uzskatīts par uzticamu cilvēka draugu, neapšaubāmi ir viens no pasaulē vispopulārākajiem mājdzīvniekiem, kas pilda dažādas funkcijas – aitu ganīšana, mājas vai kāda cita saimnieka īpašuma sargāšana vai vienkārši dzīvesvietas izkrāšņošana ar savu klātbūtni. Lai nu kā, samērā bieži gadās dzirdēt, ka pat tāds četrkājainais draugs, kas iepriekš bijis pats draudzīguma etalons, sakož vai nu saimnieku, vai kādu citu ģimenes locekli, tā no drauga kļūstot par biedu, nemaz nerunājot par agresīvāk noskaņotiem radījumiem. Uz suņa iedzimto agresivitāti un instinktiem tiek norādīts reizēs, kad pēkšņi kādā cilvēkā dzīvnieks saskata potenciālo ienaidnieku un aizstāv sevi, pirmais metoties uzbrukumā.
Pētījumi liecina, ka ļoti bieži suņu uzbrukumi tiek neapzināti izprovocēti, īpaši, kad par dzīvnieku upuriem krituši tik zinātkārie bērni, kas bez ļauna nodoma svešo suni gribējuši «tikai» paglaudīt….
Kanzasas štata universitātes veterinārārste doktore Ketija Gogana uzskata, ka vairumu no gadījumiem, kad suņi sakoduši cilvēkus, būtu bijis iespējams novērst, ja vien iepriekš tiktu ievērota virkne elementāru nosacījumu. Misis Gogana ir definējusi profilaktisko pasākumu kopumu, ko suņu īpašniekiem būtu lietderīgi ievērot, lai suni atturētu no cilvēku sakošanas.
«Šāda profilakse jāsāk jau tad, kad suns vēl ir mazs kucēns,» doktore uzsver, apgalvojot, ka visa sākums ir laba apiešanās ar dzīvnieku un regulāri treniņi brīvā dabā. Saimniekam vēlams daudz laika pavadīt kopā ar suni, nevis aprobežoties ar tā iesprostošanu sētā vai piesiešanu pie ķēdes.
Lūk, daļa no tiem nosacījumiem, ko ieteikusi pieredzējusī veterinārārste, lai suni padarītu pēc iespējas mazāk agresīvu, bet cilvēku pasargātu no iespējas tikt sakostam.
Saimniekam suņa paklausība jāpanāk tikai ar pozitīvām metodēm. Lai dzīvnieku nepadarītu agresīvu, nedrīkst to sodīt sitot vai lamājot. Lai arī viņi nepārvalda cilvēka valodu, tonis jebkurā gadījumā būs labi saprotams. Mājās jāizvairās no «ņem ciet!» tipa spēlēm, citādi ar laiku sunim uzklupšana arī ārpus rotaļām kļūs par normu.
Nav pieļaujams, ka mazam kucēnam tiek atļauts it kā spēlējoties viegli kost cilvēka rokās – tas var kļūt par ieradumu un saglabāties arī tad, kad dzīvnieks ir izaudzis liels un kož, ne vairs spēlējoties.
Suņu plēšanos cilvēkam nav ieteicams apturēt iejaucoties. Tā vietā labāk izlīdzēties ar biedējoša trokšņa radīšanu vai ūdens šalti.
Tā kā suņi visbiežāk savas emocijas neslēpj, tad labāk gadījumos, kad dzīvnieks ir apslimis, savainots u.tml., no apmīļošanas atturēt pat sunim it kā pazīstamus cilvēkus.
Ja cilvēkam tuvojas šķietami nedraudzīgi noskaņots suns, vislabāk sastingt un rokas nolaist gar sāniem vai arī notupties, pieri piespiest ceļgaliem un galvu apķert ar rokām. Parasti suns tikai apošņā savu intereses objektu un, ziņkāri apmierinājis, aiziet savu ceļu, turpretim bēgšana to var tikai izprovocēt uzbrukumam. Tāpat nedrīkst sunim skatīties tieši acīs, jo dzīvnieks to uztvers kā nepārprotamu gatavošanos uzbrukumam un aizstāvēsies uzbrūkot.
Izvairieties no klaiņojošiem suņiem! Nereti bērniem patīk tādu suni noglaudīt vai pat pabarot, un tieši šāda kontakta laikā dzīvnieks bieži uzbrūk, jo viņu izprovocē, piemēram, bērna sajūsmas sauciens, kad tiek pausts prieks par to, kā suns notiesājis viņam iebaroto desas gabaliņu, vai arī asas roku kustības.
